Andis Sedlenieks

Aizvadītie Līgo svētki kļuva ne tikai par ikgadējiem ēšanas, dzeršanas un visu no tām izrietošo citu šanu svētkiem, bet arī par pēdējo miera periodu pirms šā gada rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Sākot no šā brīža līdz pat vēlēšanu dienai un, visticamāk, arī pāris mēnešus pēc tam politiķi un visi ar politiku saistītie nodarbosies ar dažādu plānu kalšanu, politisko pretinieku slīcināšanu un centieniem pagaldē iespējami sāpīgāk iespert tā dēvētajiem sabiedrotajiem — nodarboties ar visu to, kas raksturīgs priekšvēlēšanu gaisotnei.

Vakar, 17. jūnijā, apritēja 74 gadi kopš dienas, kad Latvijas valsts uz vairākām desmitgadēm tika iekļauta PSRS sastāvā. Joprojām gan turpinās strīdi par to, vai šie 1940. gada notikumi uzskatāmi par okupāciju, aneksiju, inkorporāciju vai vēl kā citādi, taču lietas būtību un vēstures notikumus šīs juridiskās nianses nemaina, un ir skaidrs, ka de facto Latvijas valsts tika okupēta, lai kā minētais process arī sauktos no starptautisko tiesību viedokļa.

Pagājušajā nedēļā Latvijas Centrālā statistikas pārvalde beidzot oficiāli atzina faktu, par kuru demogrāfi bija pārliecināti jau pāris gadus: mūsu valsts iedzīvotāju skaits noslīdējis zem diviem miljoniem cilvēku — uz emigrācijas rēķina un tādēļ, ka dzimstība atpaliek no mirstības. Lai cik optimistiski arī izklausītos paziņojumi par dažādu rādītāju kāpumu, no Latvijas joprojām ik gadu aizbrauc pa mazpilsētai, šādi uzskatāmi paužot savu attieksmi pret visa veida augšupeju, kas vairākumā gadījumu pastāv tikai uz papīra.

Viens no pašlaik cilvēku prātus satraucošajiem jautājumiem ir pagaidām vēl finanšu ministra Andra Vilka nesen izteiktais aicinājums sabiedrībai sākt diskusiju, vai mūsu valstī būtu nepieciešams celt nodokļus, jo zemo nodokļu dēļ Latvijas valsts budžetā pietrūkst līdzekļu visu interešu un vajadzību apmierināšanai.

Pēc iepriekšējās nedēļas nogalē notikušajām Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām galvenā apspriežamā tēma ir nevis šo vēlēšanu rezultāti, bet gan vēlētāju zemā dalība tajās — 30,04%. Dažādi eksperti jau steidzas apgalvot, ka šāds skaitlis liecinot par švaku demokrātiju, bet politiķi aicina palielināt dalību — cits ar e-vēlēšanu palīdzību, cits aicinot pieņemt likumu, ka pašvaldību un EP vēlēšanas rīkojamas vienā dienā.

Kad kārtējo reizi tiek publicēti dati par Latvijas ekonomisko izaugsmi, diezin vai ir daudz cilvēku, kas tajos īpaši iedziļinās. Vairākums parasti vienkārši nopriecājas, ka dzīve iet uz augšu, varbūt vēl pa kādam paskatās kādas konkrētas nozares rādītājus, lai gūtu priekšstatu par savu darbības jomu. Uz šāda fona gluži kā zibens spēriens nākusi atklāsme, ka oficiālās statistikas izdarības ar skaitļiem ir sasniegušas gluži vai Orvela leģendārās antiutopijas 1984 cienīgus apmērus.

Pagājušajā nedēļā sabiedrību pat ne pārsteidza, bet šokēja tāda iestāde kā Pārresoru koordinācijas centrs. Minētais kantoris iesniedza valdībā noteikumu grozījumu projektu par braukšanas maksas atvieglojumiem sabiedriskajā transportā. Projekts paredz, ka ne vēlāk kā līdz 2016. gada 1. janvārim pirmās un otrās grupas invalīdiem, bērniem līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti, bāreņiem, bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kā arī politiski represētām personām nāksies sabiedriskā transporta biļeti iegādāties par pilnu maksu, bet braukšanas izdevumus pēc tam kompensēs Satiksmes ministrija no valsts budžeta.

Šopirmdien tika oficiāli nodibināta kārtējā politiskās pestīšanas armija jeb bijušās valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas vadītā partija «No sirds Latvijai» (NSL). Ja neskaita pašu I. Sudrabu un bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Gunāru Kūtri, ar atpazīstamām personām jaunā partija, kuru, kā liecina sabiedriskās domas aptaujas, atbalsta nepilni trīs procenti vēlētāju, nav pārbagāta, taču tas netraucēja NSL izvirzīt pretenzijas uz valsts glābšanu, nosaucot šo ieceri par restartēšanu.

Eiropas Parlamenta vēlēšanu gaidās un dzīvojot līdzi notikumiem Ukrainā, gandrīz bez ievērības ir palicis kāds interesants fakts tepat pašu mājās. Proti, valdībā bez lieka trokšņa un bungu rībināšanas tika apstiprināti noteikumi, kas paredz — katram Latvijā nonākušam bēglim vai personai ar alternatīvo statusu (ir tāds interesants vārdu salikums, kas pēc būtības to pašu bēgli vien nozīmē) pienākas 256 eiro mēnesī un vēl 76 eiro mēnesī par katru nepilngadīgu bērnu. Par tādiem sīkumiem kā jumts virs galvas vai apmaksāti valodas kursi nemaz nerunājot.

Septiņjūdžu zābakiem tuvojoties Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām, kandidāti uz astoņām Latvijas deputātu vietām dāsni bārstās ar solījumiem, esošie deputāti uzsver savus labos darbos, bet vietu Briselē tīkotāji sola izdarīt vairāk un labāk. Plašsaziņas līdzekļos tikmēr centīgi tiek norādīts, ka daudzi deputātu kandidāti sola Briselē cīnīties par lietām, par kurām EP nav nekādas teikšanas, tieši tāpat, kā pirms Saeimas vēlēšanām solījuši cīnīties par lietām, kas jau sen nonākušas apvienotās Eiropas kompetencē un ko Latvija ietekmēt nevar.

Latvijas Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) nupat pieņēma lēmumu uz trim mēnešiem ierobežot Krievijas valsts kontrolētā televīzijas kanāla Rossija RTR apraidi Latvijā. Ne tikai šis, bet arī citi lielie Krievijas televīzijas kanāli esot agresīvi propagandisti, tādēļ Latvijas iedzīvotājiem tādi nav rādāmi, un pirmais šajā sarakstā nonācis Rossija RTR. Tiek domāts arī par iemesliem, uz kuriem atsaukties, lai aizliegtu pārējos.

Domājams, ka pēdējā laikā, vērojot rietumvalstu pieticīgi maigo reakciju uz notikumiem Ukrainā, daudziem rodas jautājums: kādēļ rietumu runas izrādījušās daudzkārt skaļākas par darbiem? Kādēļ solījumi ierobežot, apturēt, sodīt utt. realitātē izrādījušies tikai tādi papīra tīģeri, kas neko vairāk par jautrību izraisīt nevar? Un kā nākas, ka globalizācija, par kuru līdz šim regulāri ticis apgalvots, ka tā veicina pasaules valstu ekonomisko integrāciju un mazina politiskās pretrunas, pēkšņi izrādījusies graša vērta, ja Krievija bez liekas šaubīšanās riskē ar izslēgšanu no ekonomikas izteikti politisku un nacionālistisku mērķu vārdā?