Visā lielajā Valmieras novadā, un kas zina, varbūt pat vēl plašākā apkārtnē, ir tikai nedaudzas apdzīvotas vietas, kurās saglabājusies sensenā Mārtiņdienas tradīcija, piemēram, Skaņkalnē, Ramatā, Rūjienā, Ķoņos u.c.
Pa stiklotajām frizētavas durvīm ienāca mundra sieviete ap gadiem septiņdesmit un, nolikusi pie kājām palielu iepirkumu somu, apsēdās turpat uz krēsla, kas vistuvāk durvīm.
ILZE LIPPE ir īsta Rūjienas meitene no matu galiem līdz papēžiem. Rūjienā dzimusi, pabeigusi Rūjienas vidusskolu un pēc Latvijas universitātē iegūtās izglītības pedagoģijā atgriezusies Rūjienā.
Augusts. Vasara pilnbriedā – viss aizvien vēl bagātīgi zaļš un ziedošs, ir pietiekami silts, lai cilvēks nepamanītu dienas sarukšanu, saulei sīksoļos pa minūtei pamazām aizejot uz rudens pusi. Cilvēks bauda sava darba pirmos augļus no tīrumiem un dārziem un, kamēr vasara to ļauj, dabas pārpilnībā zem klajām debesīm var svinēt arī svētkus.
Nedēļas amplitūdā ar veseliem četriem notikumiem ir akcentēta pirmā latviešu izcelsmes mākslas akadēmiķa, pirmā nozīmīgākā portretista Jāņa Staņislava Rozes (1823-1897) 200 gadu jubileja.
Cik cilvēku bēdātos, ja rīt pēkšņi tevis vairs nebūtu? Kam tava dzīve šķiet vērtīga?
Nupat Lodes kultūras nams nosvinēja savu 35. jubileju. Sirsnīgi – ar tuviem un tāliem viesiem, ar pašu sarūpētu koncertu, ko kuplināja Lodes vīru un sieviešu ansamblis, ar svētku lielo kūku, ar ziedu klēpjiem kultūras nama vadītājai Kaijai Laurei un pašdarbniekiem, ar labiem vārdiem un, kā tas pieklājas, nobeigumā – balli.
Pēdējo piecu gadu laikā otro reizi notiek apņēmības pilna rosīšanās ap veco «Sēnīti».
Sestdien, 7. oktobrī, Valmierā laikmetīgās mākslas telpā «Kurtuve» atklāja Laikmetīgās mākslas centra un Valmieras pašvaldības organizēto izstādi «Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm», kas veltīta Mārim Bišofam un kur apskatāmi viņa oriģināldarbi, bet izstāde ir izgājusi arī tālu ārpus «Kurtuves» sienām – pavisam 11 dažādās vietās pilsētā – uz ēku sienām, parkos, reklāmas stendos u.c.
Rūjienas vidusskolas skolotāja ALDA ALKSNE izglītības darbā nostrādājusi jau 33 gadus. Tas nav maz, ņemot vērā dinamisko skolas vidi un nemitīgās pārmaiņas izglītības sistēmā, ko laiku pa laikam sašūpo nestabilā ekonomiskā situācija valstī. Skolotāji šūpojas vienā laivā ar pārējiem, tomēr, lai kādi būtu laiki, sabiedrība no pedagogiem vienmēr gaidījusi un prasījusi vairāk nekā no citiem.
Par biedrību
Par biedrību «No Salacas līdz Rūjai» kaut reizi būs dzirdējis katrs. Mūspusē ar biedrības atbalstu ir tapušas daudzas labas lietas un realizētas iedzīvotāju iniciatīvas, kas tā vai citādi vērstas uz kopīgu labumu, piedevām ne īslaicīgā termiņā, bet ar skatu uz attīstību gan pašam darbīgajam atbalsta saņēmējam, gan sabiedrībai un teritorijai kopumā. Vārdu sakot, tas ir stāsts par makšķeri, jo finansējumu saņem tie projekti, kuru īstenotāji spēs ilgtermiņā uzturēt savu ieceri un izvēlēto attīstības kursu.
Valmierā, Akustikas kultūrtelpā, reiz viesojās dzejnieks un dziedātājs Valdis Atāls.
Senlietām vislabāk patīk puskrēsla un klusināti soļi. Tieši tāpēc antikvariātu bodītes parasti ir nomaļās vai vismaz neuzkrītošās vietās, kuras atrod tikai zinātāji.
Septembra pēdējā diena Rožkalnos pagāja īpaši rosīgi. Champill ciematā, kas izvietojies Rencēnu pagastā un nākamgad svinēs savas pastāvēšanas 25. gadskārtu, dodot ģimenisku mājvietu desmit cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, 30. septembris bija gluži kā svētku diena.
Visi zinām, bet ne katrs līdz galam saprotam, kāda saikne ir starp sabiedrības pilnasinīgu dzīvi un veselīgu uzņēmējdarbības vidi. Šai savstarpēji atkarīgajai mijiedarbībai ir nepieciešams arī savlaicīgs, gudrs pašvaldības atbalsts un demokrātisks regulējums. Kādu atbalstu saņem Valmieras novada uzņēmēji un cik tas ir bijis auglīgs, atbildes sniedz Kapitāla pārvaldības un uzņēmējdarbības atbalsta nodaļas darbinieki sadarbībā ar Valmieras Attīstības aģentūru.
«Šodien agri piecēlos. Paēdu pimpuļus ar čurām un buorēgu, kam piekodu sitneicas knibgali ar loju un kniplaukiem. Tad devos ganīt vuškas. Šoreiz izlēmu doties nevis uz čiksti, bet uz bausku. Atvēru durvis un ķīķēju, kurā katuka galā bices sagūlušas.
Kurš nav redzējis EDGARU ZAĶI pie satiksmes maršruta autobusa stūres vai viņa vadītajā autobusā devies ekskursijā, tas varbūt ir dzirdējis samtaino basu Valmieras Kultūras centra vīru korī «Imanta» vai Sv. Sīmaņa baznīcas vīru ansamblī.
«Ak, es muļķis! Kā mani piemānīja!» Tā ir izsaucies, domāju, savā dzīvē ikviens, un labi, ja tikai vienu vai pāris reizes un par tīrajiem niekiem. Mēdz būt, ka tie nav nieki.
14. septembrī dienas pirmajā pusē dzeja bija devusies paviesoties Valmieras skolās, pansionātos un muzejā, bet pievakarē dzejas cienītājus aicināja Valmieras integrētajā bibliotēkā uz Autoru vakaru, kur vaigā varēja redzēt dzejniekus Tamāru Skrīnu, Dainu Sirmo, Aivaru Ustupu, Agritu Grīnvaldi un Jāni Rokpelni.
Rūjienas veterināro klīniku «Birzmaļi» ir viegli atrast. Tūlīt aiz Pārupes veikala jānogriežas pa kreisi, un tur arī būs Kalna iela, kas ved tieši uz baznīcu. Klīnika ierīkota Kalna ielas 11. nama saimniecības ēkā un darbojas jau divus gadus.