Kalposim vai…
Valmierā, Akustikas kultūrtelpā, reiz viesojās dzejnieks un dziedātājs Valdis Atāls.
Valmierā, Akustikas kultūrtelpā, reiz viesojās dzejnieks un dziedātājs Valdis Atāls.
Senlietām vislabāk patīk puskrēsla un klusināti soļi. Tieši tāpēc antikvariātu bodītes parasti ir nomaļās vai vismaz neuzkrītošās vietās, kuras atrod tikai zinātāji.
Septembra pēdējā diena Rožkalnos pagāja īpaši rosīgi. Champill ciematā, kas izvietojies Rencēnu pagastā un nākamgad svinēs savas pastāvēšanas 25. gadskārtu, dodot ģimenisku mājvietu desmit cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, 30. septembris bija gluži kā svētku diena.
Visi zinām, bet ne katrs līdz galam saprotam, kāda saikne ir starp sabiedrības pilnasinīgu dzīvi un veselīgu uzņēmējdarbības vidi. Šai savstarpēji atkarīgajai mijiedarbībai ir nepieciešams arī savlaicīgs, gudrs pašvaldības atbalsts un demokrātisks regulējums. Kādu atbalstu saņem Valmieras novada uzņēmēji un cik tas ir bijis auglīgs, atbildes sniedz Kapitāla pārvaldības un uzņēmējdarbības atbalsta nodaļas darbinieki sadarbībā ar Valmieras Attīstības aģentūru.
«Šodien agri piecēlos. Paēdu pimpuļus ar čurām un buorēgu, kam piekodu sitneicas knibgali ar loju un kniplaukiem. Tad devos ganīt vuškas. Šoreiz izlēmu doties nevis uz čiksti, bet uz bausku. Atvēru durvis un ķīķēju, kurā katuka galā bices sagūlušas.
Kurš nav redzējis EDGARU ZAĶI pie satiksmes maršruta autobusa stūres vai viņa vadītajā autobusā devies ekskursijā, tas varbūt ir dzirdējis samtaino basu Valmieras Kultūras centra vīru korī «Imanta» vai Sv. Sīmaņa baznīcas vīru ansamblī.
«Ak, es muļķis! Kā mani piemānīja!» Tā ir izsaucies, domāju, savā dzīvē ikviens, un labi, ja tikai vienu vai pāris reizes un par tīrajiem niekiem. Mēdz būt, ka tie nav nieki.
14. septembrī dienas pirmajā pusē dzeja bija devusies paviesoties Valmieras skolās, pansionātos un muzejā, bet pievakarē dzejas cienītājus aicināja Valmieras integrētajā bibliotēkā uz Autoru vakaru, kur vaigā varēja redzēt dzejniekus Tamāru Skrīnu, Dainu Sirmo, Aivaru Ustupu, Agritu Grīnvaldi un Jāni Rokpelni.
Rūjienas veterināro klīniku «Birzmaļi» ir viegli atrast. Tūlīt aiz Pārupes veikala jānogriežas pa kreisi, un tur arī būs Kalna iela, kas ved tieši uz baznīcu. Klīnika ierīkota Kalna ielas 11. nama saimniecības ēkā un darbojas jau divus gadus.
Kādā iestādē gaidot nesteidzīgā rindā, gribot negribot bija jāklausās divu lauku sievu sarunā par ražas novākšanu, jo tagad rosība tīrumos un dārzos iet pilnā sparā.
Kad Valmieras sākumskolas skolotājai KRISTĪNEI ŠVALBEI jautāju, kādas rakstura īpašības viņa cilvēkos vērtē visaugstāk, Kristīne atbildēja, ka visaugstāk vērtē cilvēcību. Šī atziņa, esmu pārliecināta, ir atslēga visam – gan pedagoga darbam kopumā, gan Kristīnes dzīvē.
26. augustā no pulksten desmitiem līdz nākamās dienas četriem rītā Dikļos norisinājās gadskārtējie svētki amatierteātru kolektīviem.
Šoreiz par krieviem. Esmu pārliecināta, ka absolūti lielākais vairums katrs personīgi pazīst kādu krievu vai krieviski runājošu cilvēku savā darba kolektīvā vai dzīvo ar viņiem kaimiņos, vai kopīgi piedalās sociālās aktivitātēs, vai jebkādā citā veidā ir guvis saskares pieredzi.
Jēkabs Jostsons ir viens no nedaudzajiem, kas tikai nupat pārkāpa slieksnim, aiz kura paliks Rūjienas vidusskola.
Līdz pat 4. oktobrim Valmieras muzeja Izstāžu namā būs skatāma Andas Munkevicas izstāde «Plūst».
«Skaties, uz šī kalna es pirmo reizi noskūpstīju savu meiteni,» rāda puisis, savu telefonu pavirzījis man iespējami tuvāk, lai varu saskatīt uzņemto video.
Evelī mājās, Valmierā, ir neilgu brīdi. Nesen viņa atbrauca no Japānas, kur nokļuva Latvijas Universitātes studentu apmaiņas programmā, pateicoties savai uzņēmībai un drosmei, bet ceļojuma koferi netiks likti skapjaugšā. Jau pavisam drīz tos vajadzēs tālajā ceļā uz Dienvidkoreju.
Aizvadīts jau pēc kārtas septītais «Latvian voices» a cappella mūzikas festivāls ar meistarklasēm un koncertiem, kas ik gadu Valmierā pulcē ansambļu dziedātājus, mūziķus, pedagogus, individuālos interesentus un a cappella mūzikas cienītājus.
Vecmāmiņas elpa
Tētis vienmēr izsmēja galdiņus, kas klauvē, un šķīvīšus, ko dancina sabiedrība, sadevusies rokās. Ar šīm izdarībām es sastapos Rīgā, kur dzīvoju pie Ozoliņkundzes. Viņai bija divas meitas, ko vajadzēja izprecināt, tāpēc viņa rīkoja nelielas viesības.
Nupat piektdienas vakarā un naktī uz sestdienu lielais negaiss ar pērkondārdu sēriju, apžilbinošajiem zibens uzplaiksnījumiem, lietu un viesulīgām brāzmām atgādināja, kam pieder zemeslode, un tie neesam mēs.