Maija Mežaka

Daudzās mājās joprojām kā liels dārgums mantojumā no vecmāmiņām tiek glabāti Latvijas pirmās brīvvalsts laikā slavenajā Kuzņecova fabrikā ražotie sadzīves priekšmeti. Bet ne vienmēr, tajos nolūkojoties, iedomājamies, ka 20. gadsimta 20. un 30. gados aizsākās Latvijas porcelāna mākslas uzplaukums, kad slavenākie tā laika mākslinieki, gleznotāji, grafiķi radīja laikmeta pārmaiņām atbilstošu jaunu un spilgtu izteiksmes veidu — mākslas porcelānu, kura nacionālais romantisms, izvēlētās tēmas absolūti neko nezaudēja no tolaik modernās mākslas valodas, un neapšaubāmi ļoti kvalitatīvais izpildījums ātri vien guva atzinību ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. 1925. gadā nodibinātās porcelāna apgleznošanas darbnīcas Baltars kolekcija pēc Sigismunda Vidberga, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas zīmētajām apgleznošanas skicēm jau tajā pašā gadā ieguva Starptautiskās dekoratīvās un industriālās mākslas izstādes Parīzē zeltu un  bronzu.

LĪGAS JAUNZEMES gleznu izstādes atklāšanā Valmieras muzejā satikās divas kursa biedrenes — Līga un Ieva Lapiņa-Strazdīte. «Vienmēr gribas redzēt, ko dara kursa biedri. Un vispār — iedvesmojoši ir skatīt jebkuru izstādi, jo katrā ir ko pamācīties, iedvesmoties. Īstenībā arī kursa biedri turpinām citss citu vērot, un ir ko pamācīties,» Ieva neslēpa, ka glezniecības labākajās tradīcijās Līgas radītie darbi, krāsu attiecības, sevišķi plenēra darbi, zināmā mērā viņai ir patīkams pārsteigums un rada pozitīvu noskaņu.

Pirms 55 gadiem 3. jūlijā oficiāli sācis darbu Valmieras novadpētniecības muzejs, — Valmieras meitenes gleznotājas Līgas Jaunzemes izstādes atklāšanā atgādināja Valmieras muzeja (jo jau daudzus gadus tā darbība ir daudz plašāka, ietverot arī mākslas izstāžu darbību, dažādu izglītības programmu piedāvājumu un citas aktivitātes) speciāliste Guna Medne.

Pēc zināma klusuma Bērzaines amatierteātris savu darbību atjaunoja pirms desmit gadiem. Ar aktierīšiem, kā viņus mīļi sauc tautas nama vadītāja Regīna Šalte, pēc kuras iniciatīvas arī notika atkalapvienošanās, un skatītāji, kas katrā pirmizrādē ar sirsnīgiem aplausiem apsveic savējos.

Rubenietei, Valmieras Valsts ģimnāzijas nu jau 11. klases skolniecei PAULAI INDRAI ŽUGAI šīs vasaras brīvdienas tik ātri negaisīs no atmiņas, jo tās iesākušās prom no mājām — Vācijā.

Skaisti un ar negaidītu atzinību šis skolas gads noslēdzies Valmieras Profesionālās vidusskolas audzēknēm Montai Gnevohai un Elīnai Kaļvai.

«Jā, dejošanas sezonai esam pielikuši punktu, tomēr viss turpinās — otrdien vienpadsmitos rītā jau bijām mēģinājumu zālē, jo labprāt atsaucamies pilsētas pasākumiem. Kad sezonas beigās ar vecākiem šķīrāmies uz vasaras brīvlaiku, viņi pat pārjautāja: vai tiešām nekur vairs nebūs jāuzstājas, jo tik ierasti tas ir. Un mani sešgadīgie, septiņgadīgie un 7. — 9. klases kolektīvs sestdien vienos pusdienlaikā uz Valmieras pilsētas svētku Centrālās skatuves ar pusstundu garu uzstāšanos aizsāks Valmieras un tās apkārtnes amatierkolektīvu koncertprogrammu,» stāsta Valmieras Jaunatnes centra «Vinda» deju kolektīva Liesmiņa ilggadējā vadītāja LIANA OZOLIŅA.

ILZE ANDERSONE dzimusi, augusi un skolojusies Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā absolvējusi mežsaimniekus, bet jau 21 gadu par savu pilsētu viņa sauc Valmieru: „Par studijām bija klasiskais variants ar atmešanas metodi. Mamma strādāja akadēmijas laboratorijā, tēvs — zinātniskais līdzstrādnieks. Vienīgā skāde, ka nedzīvoju kopmītnēs, tā varbūt neizbaudot visu, kas saistās ar studentu dzīvi. Bet to pilnībā kompensēja ārpusstudiju dzīve akadēmijas TDA Kalve.”

Valmieras 2. vidusskolas struktūrvienības vakara (maiņu) vidusskolas vēstures un sociālo zinību skolotāja Ludmila Suharževska, šim mācību gadam izskanot, kopā ar kolēģiem nosvinēja 65. dzimšanas dienu un pavilka svītru zem bagātiem un radošiem 45 darba gadiem skolā.

Šajās dienās pāri par 22 tūkstošiem 12. klašu absolventu saņēma centralizēto eksāmenu sertifikātus, kuros kopš iepriekšējā mācību gada audzēkņu mācību sasniegumi  izteikti procentuāli.

Tā, viss! Valmieras Profesionālās vidusskolas skolotāja, viesmīlības pakalpojumu specialitātes grupas audzinātāja Evija Nagle sestdien skolas absolventu izlaidumā izmantoja šo savu jauniešu iemīļotāko teicienu pēc kāda svarīga pienākuma paveikšanas un vēlēja viņiem nepalikt uz vietas, bet, vienalga kā, «skrieniet, leciet, rāpojiet, bet — tikai uz priekšu!»

Pirmais žurnāla numurs vēl ne, bet otrais, kas iznācis pirms laba laika, jau ir nopērkams ne tikai teātrī, bet arī Narvesen kioskā. Vismaz man to laimējās ieraudzīt avīžu un žurnālu veikaliņā blakus Valmieras Kultūras centram.

Modes mākslinieki iesaka: vasarai, saulei, jūrai, mūzikas festivāliem lieliski piestāv apģērbs ar batikotiem elementiem, kas rada īpašu brīvību.

VITA MELBĀRDE, Rūjienas Kultūras nama direktore, tādu nosaukumu devusi savam pirmajam soloalbumam, kas prezentēts jau 8. martā Rūjienā.

Pēdējo gadu dāvanu piedāvājumā Ziemassvētkos, Valentīndienā, Lieldienās, arī ikdienā, kad rodas vajadzība pēc mazas dāvaniņas, acis bieži vien apstājas pie mājās gatavotām ziepītēm, kas ir tik košas un kārdinoši izaicinošas, ka gandrīz vai gribas nogaršot.

«Jūrmalas profesionālajā vidusskolā ieguvu datorsistēmu tehniķa  profesiju, tomēr bija sajūta, ka tikai darboties ar datoriem varbūt nepatiks. Pirms tam jau bija interese par mākslu, un, kad netīšām pamanīju piedāvājumu jauniešiem ar vidējo izglītību divos gados Valmieras Mākslas vidusskolā iegūt profesiju, atbraucu, pieteicos un tiku uzņemts skolā,» Artis Kursītis, vērtējot mācību laiku,

Bērnu skaits samazinās, lauki panīkst, pilsētas vilinājums ir liels, un, ja ģimene mācības pilsētā finansiāli var pavilkt un ja arī vienam otram diezgan viduvējam skolēnam no novada joprojām viņam paredzētā nauda seko pa pēdām, kāpēc gan neizmantot iespēju mācīties pilsētā...

Trīs koncertos skaistā, latviešu tradīcijām bagātā saulgriežu sagaidīšanas uzvedumā Lec, saulīte! Mežaparka Lielajā estrādē Jāņu nakts mistēriju saplūsmē ar dabu izdzīvos arī mūspuses deju kolektīvi — jauniešu grupā Valmieras pagasta Sadancis un Valmieras Kultūras centra TDA Gauja, vidējā paaudzē — Valmieras Kultūras centra Gaujas vidējie un Agrā rūsa. Jāpiezīmē, ka uzveduma režija uzticēta jaunajam talantīgajam režisoram Elmāram Seņkovam, scenogrāfs — Reinis Suhanovs, kurš jau pagājušajā vasarā izdzīvoja Dziesmu un deju svētku sajūtas, veidojot Deju svētku scenogrāfiju Daugavas stadionā.

Kopš 1995. gada Kocēnu pamatskolas absolventi izcilnieki izlaidumā saņem Apsīšu Jēkaba Goda balvu, ko iedibināja kādreizējais skolas pārzinis, kordiriģents, Dziesmu svētku virsdiriģents un pēdējo trīs Vispārējo latviešu Dziesmu svētku Goda virsdiriģents Roberts Zuika. Daudzus gadus vēl cienījamos gados R. Zuika ieradās Kocēnos no savas mītnes zemes Amerikā un  piedalījās skolas izlaiduma svinīgajā ceremonijā, personiski pasniedzot jauniešiem šo balvu, vēlākos gados to darīja Rota Otto no Kanādas. Pēdējos gados šis godpilnais pienākums uzticēts ilggadējai Kocēnu pamatskolas direktorei Ņinai Zavackai, kuras darbības laikā arī aizsākās skaistā tradīcija.

1941. gada 14. jūnijs. 1949. gada 25. marts. Tautas vēsturē, tūkstošiem cilvēku likteņos ierakstītie. Gandrīz katrā latviešu ģimenē svēta atmiņa. Kaut daudzi gadi pagājuši, dzīvojam mierā, ik reizi šajās dienās, kad visapkārt smaržo pavasara nojausma un vasaras plauksme, atmiņā ataust manām, toreiz septiņgadīga bērna, acīm redzētais, kā saulainā rītā gar Daugavas malu uz tuvējo mežu aizskrien čakla, strādīga ģimene ar vairākiem bērniem... Tēvs ilgi klusēja, tikai pēc daudziem gadiem atklāja: viņiem izdevās palikt, jo kāds, kas zināja par draudošajām briesmām, riskēja padot ziņu...