Daudzkrāsaini izgaismota, parādes maršiem un patriotiskām dziesmām skanot, ir pavadīta Latvijas kārtējā dzimšanas diena, un turpinām rosības pilno ceļu pretī simtgadei. To sagaidot, ir daudzi labi aizsākumi, bet ir arī daudz kas būtisks nepadarīts vai pat aplami darīts.
Šajos valstssvētkos svētku salūts mums nograndēs kā starta šāviens, iesākot Latvijas lielās jubilejas sagaidīšanas gadu. Vēl nupat domājām, ka zīmīgais notikums ir drošā attālumā, tāpēc nevajag lieki par to satraukties — gan simtgade pati nāks un atnāks, garām mums neaizies. Drīz sāks šķist, ka laika ritējums ir uzņēmis pārāk straujus apgriezienus.
Vakar Rīta Panorāmā paklausījos mūsu Saeimas nepareizās partijas Saskaņas deputātu Ivaru Zariņu. Parlamentārietis runāja par aktuālu ekonomisko jautājumu — ko darīt ar obligāto iepirkuma komponenti (OIK)? Pieļauju, ka Zariņa kungs varētu būt ja ne pats profesionālākais, tad noteikti viens no zinīgākajiem enerģētikas ekspertiem starp visiem 100 deputātiem, taču viņā joprojām neviens īsti negrib ieklausīties.
Jau kopš 2014. gada Latvijas Tirgotāju asociācija (LTA) norādīja uz aplamu rīcību godprātīgas pirkumu reģistrācijas uzlabošanā. Laikā, kad pasaulē vērojama tehnoloģiju attīstība, Latvijā tiek ieviests tas, kas jau pieder pagātnei — normatīvajā regulējumā dominē tādi «akmens laikmeta» termini kā fiskālais atmiņas bloks, izejas koda iesniegšana VID, plombēšanas akts, kases ierīces tehniskā pase u.c. mūsdienām neiedomājamas lietas. Turpretī LTA ir piedāvājusi citas efektīvas un lētas metodes pirkumu uzskaitei, piemēram, virknes kodus.
Pirms dažām dienām kļuva zināms, ka PSRS Valsts Drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisija ir nolēmusi vērsties pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa, lūdzot atcelt īpašo VDK likumu un nodot atklātībai Latvijas rīcībā esošo VDK kartotēku jeb tā dēvētos čekas maisus.
Ikdienā mums gandrīz katru dienu sanāk kontaktēties ar līdzcilvēkiem. Visbiežāk tas ir tirdzniecības un pakalpojumu sfērā, kad kaut ko pērkam, tā ne vienmēr ir konkrēta prece, bet reizēm arī pakalpojums. Katrā reizē rodas savstarpējās saskarsmes nianses, kuras vai nu aicina konkrētā vietā un pie konkrēta pārdevēja/pircēja iegriezties biežāk, vai arī izsauc pamatīgu alerģiju, liekot vismaz uz kādu laiku aizmirst par konkrēto vietu un piedāvājumu.
«Jums var patikt vai nepatikt ekonomikas ministrs Ašeradens, bet viņš ir izdarījis vella darbu, ko daudzi nesaprot — atradis vienošanos ar Latvenergo, kas ir ar mieru atteikties no OIK (obligātās iepirkuma komponentes) maksājumiem, — valsts faktiski atpirksies no tā grēka, tikai mums tas nebūs jāmaksā nodokļu rēķinos, tas būs viņu nākotnes dividendēs. Nedaudz sarežģīta shēma, bet tas nozīmē, ka mums tieši nebūs jāmaksā caur elektrības rēķiniem.
Novembri nu jau vairākus gadus esam ieraduši dēvēt par patriotisko mēnesi. Šogad tas iedegtu piemiņas svecīšu un lāpu gājienu gaismā sarkanbaltsarkans ir iekrāsojies veselas nedēļas garumā. Tā ir pat izteikti simboliska, jo pirms mūsu nācijas valstiskā veidojuma sākuma 1918. gada 18. novembrī būtiska bija latviešu strēlnieku bataljona dzimšana trīs gadus iepriekš. Šī bataljona vīri pēc tam kļuva par Latvijas brīvības cīnītājiem, nodrošināja mūsu valsts militāro pirmsākumu un izcīnīja uzvaru pār skaita ziņā pārāko Bermonta karaspēku. Tieši tādēļ godinājumu vispirms Lāčplēša dienā ir pelnījuši karavīri un tikai nedēļu pēc tam valstsvīri, kuri 18. novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti. Atcerēsimies arī, ka vēl vairākus mēnešus pēc šī drosmīgā soļa to, būt vai nebūt šai valstij, izšķīra strēlnieku varonība, jo turpinājās karadarbība.
Uzdrošināties ir skaisti — cik iedvesmojoša un cēla ir šī Zentas Mauriņas atziņa!
Vai mans gars ir slims?
Jau 12 gadus redzama vieta Valmieras pilsētas izaugsmes un attīstības investīciju plānos tiek ierādīta pakalpojumam — pievienošanās maksai pilsētas ūdensvada un kanalizācijas tīkliem. Jautājuma nozīmība un cēlā daba tiek uzsvērta ne tikai laikrakstu un reklāmizdevumu slejās, bet arī Valmieras pašvaldības deputātu labo darbu topu virsotnēs, kamēr varas gaiteņos neviens nespēj sniegt skaidrojumu, kas bija un šodien ir šī pievienošanās maksa?
Reiz, kā rakstīja jūsmīgs amerikāņu publicists, tās bija «desmit dienas, kas satricināja pasauli». Tik tiešām satricināja — atstājot dziļas un asiņainas pēdas visā XX gadsimta vēsturē. Taču kreisera Aurora šāviens ne tikai iesāka boļševiku apvērsumu — tas šķietami paradoksāli deva starta signālu latviešu neatkarības centieniem.
Ļoti iespējams, ka valdība ne gluži rentabli iztērējusi apmēram 180 tūkstošus eiro, iespējams, pie secinājuma, kādu skaidrā un nepārprotamā veidā šonedēļ otrdien Latvijas Ministru kabinets darīja zināmu zviedru telekomunikāciju gigantam Telia Company, varēja nonākt arī bez biznesa konsultanta KPMG palīdzības. Lai nu kā — valdība lēmusi neapvienot Latvijas Mobilo Telefonu (LMT) un Lattelecom. Bez opcijas to darīt, pieprasot jaunizveidotajā uzņēmumā 51% akciju.
Draudzenes mudināta, noskatījos raidījumu Aizliegtais paņēmiens par zīdaiņiem bērnunamos. Es biju šokā un neizpratnē par redzēto. Taču tas deva atbildes uz daudziem jautājumiem.
Nupat no «Vienotības» rindām tika izslēgta partijas nu jau bijusī ilggadējā līdere Solvita Āboltiņa. Politiķe tika vainota, ka rīkojusies pretēji partijas valdes lēmumam — publiski komentējusi iespējamo jauna ekonomikas ministra virzīšanas procesu un kandidātus, pretnostatījusi frakcijas darbu partijas valdes darbam utt., kas viss kopā saucas par intrigu vērpšanu.
Viena no mūsu lielākajām bagātībām ir Latvijas daba, kas uz citu valstu fona ir saglabājusies tīra un zaļa. Tā ir bagātība, kas mums jāsargā. Tādēļ man neliek mieru vairākas nozīmīgas lietas, ko ne šajā, ne iepriekšējos parlamenta sasaukumos nav izdevies sakārtot. Viena no tām ir PET pudeļu un cita veida iepakojuma depozīta sistēmas ieviešana.
Lai dzīves ritms nekļūst pārāk vienmuļš un pat garlaicīgs, manuprāt, ik pa laikam dzīvē, sadzīvē, pagastā un pat visā valstī ir vajadzīga kāda kņadiņa, satraukumiņi un dažādības. Ir taču jautri vērot, ka daža iecere vai pasākums, kas kādam par sevi augstās domās esošajam šķiet pat zelta vērtībā, daudzu citu vērtējumā ir kaut kas diezgan sūdīgs. Tādu, gluži pretrunīgu vērtējumu nu jau labu laiku ir izpelnījušās arī tā sauktās «deputātu kvotas». Kaut gan par kādām vēl tur pretrunām drīkst runāt vismaz valdību veidojošo partiju deputāti, ja premjerministrs Māris Kučinskis pietiekami atklātā tekstā ir pateicis, ka šīs kvotas, viņaprāt, lieliski izveidotajam šī gada budžetam pagājušajā rudenī «uzlika virsū pamatīgu traipu».
Tam, ka izglītībā ir nepieciešamas pārmaiņas, piekrīt kā izglītības darbinieki, tā sabiedrība. Skolās ir tikai viena vēlme — lai tas nenotiktu rīt ap pusdienlaiku, bet lēmums tiktu pieņemts, rūpīgi izdiskutējot, un tiktu piedāvāta laikus sagatavota jaunajam mācību saturam atbilstoša materiālā bāze. Pašlaik grūti spriest, vai tuvējo Saeimas vēlēšanu tuvums vai nozares ministrijas smagnējā darbība ir tās, kas nozares ministru gandrīz vai katru nedēļu mudina nākt klajā ar jauniem paziņojumiem.
Kā liecina pētījumu aģentūras SKDS oktobrī veiktā aptauja, Latvijas politisko partiju ranga līdera godā nemainīgi atrodama Saskaņa, par kuru balsotu 22,5% vēlētāju. Otrajā vietā ir Zaļo un Zemnieku savienība, par kuru balsotu 13,1%, bet trešajā vietā Nacionālā apvienība, kura varētu iegūt 9,5% vēlētāju atbalstu. Ceturtajā vietā izvirzījusies Jaunā konservatīvā partija (JKP), kas ir apsteigusi Vienotību, — patlaban JKP ir 3,9% vēlētāju atbalsts, bet Vienotībai — 3,5%. Latvijas Reģionu apvienību (LRA) atbalstītu 3,4%.
Cicerons esot sacījis, ka nezināt, kas noticis pirms tavas dzimšanas, nozīmē uz visiem laikiem palikt bērnam. Kīlas Universitātes vēstures pasniedzējs Džons Brigss saka, ka, tāpat kā atmiņas zudums atsevišķam cilvēkam ir psihisks defekts, kas liek meklēt mediķu palīdzību, tā arī jebkura sabiedrība, kurai trūkst sociālas atmiņas, ir slima. Iespējams, arī man šajā vietā ir jālūdz piedošana, jo arī es nevaru spīdēt ar izcilām vēstures zināšanām, tomēr esmu gatavs mācīties. Nav kauns lietas nezināt, bet kauns ir nevēlēties tās uzzināt.
Tomēr šoreiz manas pārdomas nevis par lidošanu virsrakstā piedāvātajā veidā, ko man 26. oktobra rītā pie redakcijas durvīm piedāvāja pirms mirkļa uzrunāta kruzuļaina dāma jau cienījamos gados, bet gan par brišanu. Un tie galīgi nav dubļi tēva pagalmā, kurus mīcīt varbūt kādam pat varētu būt svēta lieta! Mans sāpju kliedziens šoreiz par patoloģiski slinku visu gadagājumu garāmgājēju izmīņāto zālienu Beātes un Andreja Upīša ielas krustojumā tieši Liesmas redakcijas ēkas logu priekšā, kur ikdienā daļa steidzīgo nevis kārtīgi iet pa trotuāru, kas pat speciāli gājēju labad ielas krustojumā ar loku nobruģēts, bet gan slāj pāri zaļajai zonai, tādā veidā savā dzīves ceļā varbūt kādus desmit metrus ieekonomējot...
Rodas iespaids, ka baltieši uztver Katalonijas neatkarības centienu izgāšanos daudzkārt sāpīgāk nekā paši demonstranti un referenduma balsotāji. (Briselē nobēgušais autonomijas ekspremjers Karless Pudždemons Euronews ziņu sižetos izskatās varen apmierināts ar sevi.) Atkal skaists sapnis ir izčākstējis, realitāte atgādina savu nepielūdzamību...