Viedokļi

2002. gada 13. februārī Eduards Berklavs, Georgs Bagātais un Herta Līvija Astra izplatīja aicinājumu par parakstu vākšanu vēlēšanu likuma maiņai ar virsrakstu «Tautas vēlmēm atbilstošs Saeimas vēlēšanu likums». Tajā bija paredzēts valstī izveidot 35 vēlēšanu apgabalus (23 lauku rajoni, 6 pilsētas un 6 Rīgas rajoni). Deputāta kandidātam jābūt nodzīvojušam savā vēlēšanu apgabalā vismaz trīs gadus. Saeimas pirmajā plenārsēdē deputātiem jādod zvērests Valsts prezidentam:

Ja Krievija ar ieročiem uzbruktu kādam no NATO biedriem, vai jūsu valstij vajadzētu iet aizstāvēt upuri? Šāds jautājums kādā sociālā aptaujā, kas veikta NATO dalībvalstīs. Eiropas lielvalstu iedzīvotāju lielākā daļa neatbalstītu tautiešu iesaistīšanos karadarbībā. Lielākie pretinieki iespējamajai agresijai būtu Vācija, Francija. Par šā pētījuma patieso mērķi bija daudz runu ne tikai mūsu medijos. Vienkāršajos cilvēkos šī aptauja sakņoja pārliecību, ka būtībā jau daudzu valstu liktenis lielvarām rūp pavisam maz. Saistošāki ir nolikumi un noteikumu punkti, kas reiz rakstīti, kad veidota NATO alianse, kad valstis sāka domāt katra par savu drošību pasaules telpā.

Novada dzīvi rosīgu dara pašu ļaudis

Nedēļas nogalē Cempos satikās Beverīnas novada ļaudis, lai kultivētu tā saukto kaimiņu būšanu. Ne tikai reģionālā reforma, arī pārmaiņas valstī ir sekmējušas to, ka kaimiņpagastu iedzīvotāji ir atsvešinājušies. Pašlaik notiekot atpakaļapvienošanās, lai par dzīvošanu un darbošanos laukos runātu ne tikai savstarpēji, bet lauku spozmi reklamētu arī vietējiem un ārvalstu tūristiem.

Mums patlaban ir pamācoši vērot Grieķijas valdības ķīvēšanos ar Starptautisko valūtas fondu un Eiropas kreditoriem. Tas ir uzskatāms piemērs nepatikšanām, kādās arī Latvija varētu iekulties, ja mūsu vēlētāji lielākā skaitā gribētu sajusties drosmīgi, nobalsojot par politiķiem, kuri solītu «nepakļauties starptautisko naudasmaisu diktātam».

Pirmssvētku atslābums Jēkabielas augstajā namā rādās esam mānīgs. Kaut Saeima dodas brīvdienās, Latvijas politika atvaļinājumā acīmredzami netaisās. Šonedēļ jau ir «ielikts raugs» sabiedrības tracināšanai, politiķiem sākot spēkoties ar masu medijiem.

Dzimšana. Es neatceros savu mammu. Manas pirmās atmiņas ir pudelīte ar knupīti un gādīgas kopēju rokas suņu patversmē. Es nevaru sūdzēties par bērnību, biju paēdis, izķemmēts un izguldīts. Man tikai ļoti pietrūka mammas. Gribējās kādu, kuram varētu piespiesties, kādu, kam pasmilkstēt padusē, vai kādu, kurš aizstāvētu no vecākiem un niknākiem suņiem.

Vasara, silts laiks, viss aug, zaļo, attīstās. Arī kukaiņi. Arī blusas. Tās ir siltasiņu dzīvnieku (zīdītāju un putnu) ektoparazīti — asinssūcēji.

Cik nu vairs laika atlicis, līdz 30. jūnijā Latvija nodos Luksemburgai prezidentūras Eiropas Savienības Padomē saldo nastu. Salda tā varētu būt bijusi vismaz divos gadījumos. Pirmais — mūsu valsts varas elitei tā bija lieliska iespēja lieku reizi pagrozīties patiešām prominentu ciemiņu vidū Pārdaugavā vai vēl kur citur galvaspilsētā, iespējams, arī kādā citā uz to brīdi maksimāli uzprišinātā lauku teritorijā (tas krievu armijas paradums krāsot zāli kazarmu priekšā par godu inspekcijā braucošajam ģenerālim jau nekur nav zudis arī neatkarīgajā Latvijā!).

Dzīvē nākas rēķināties ar dažādiem rakstītiem likumiem, lēmumiem vai noteikumiem, no kuriem daži ir pat maz vajadzīgi. Taču ir arī nerakstītie likumi, kas nosaka cilvēku savstarpējās attiecības, saprāta diktētu rīcību dažādās  situācijās. Manuprāt, tie otrie bieži ir pat būtiskāki par pirmajiem.

Kamēr Rūcamlapai nedēļu nācās iepauzēt, tikmēr iekrājušies daži iespaidi i no Latvijas, i no Zviedrijas. Aktuālas tēmas, par kurām parunāt lieku reizi neskādēs ne man, ne tev, lasītāj.

4. jūnijā Saeimā atbalstītais Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likums nodrošinās līdzsvarotu resursu pieejamību visām Latvijas pašvaldībām, kas ir likuma galvenais mērķis.

Krievijas tirgus kārtējo reizi ir slēgts Latvijas šprotēm, un šis fakts ļāvis izvērsties politiķiem. Atsevišķi asprāši pat aizdomājušies līdz tam, ka vajadzētu aizliegt krievu degvīna importu un dzeršanu, bet nu tas vairāk humoram. Savukārt, kas attiecas uz pašām šprotēm, tad problēma diemžēl ir ne tikai Krievijas politikā, bet arī mūsu pašu eksporta saimniecībā.

Nupat bija iespēja veselu nedēļu noraudzīties, kā par savu paaudzi rūpējas skandināvi. Patiesībā tās ir gan rūpes par bērna kailo dzīvību, gan pie reizes arī pirmie iedīgļi tam, lai mazais izaugtu par likumpaklausīgu savas valsts pilsoni. Tas nekas, ja iesākumā ir obligāta glābšanas veste arī tīnim, nemaz nerunājot par bērnudārznieku, kad viņš dodas pat ne izbraukumā ar laivu, bet gan tikai, vecāku redzeslokā atrodoties, nokāpj pie ūdens, lai iemestu straumē makšķeri.

«Eiropraida» nedēļa notiek Latvijā

Pieaugušie var paust vienaldzību, var arī spļaudīties, redzot to, ko nevēlas redzēt, var spriest, ka šis ir vēl viens apliecinājums tam, ka vērtību pasaule sašķobījusies, ka tieši šādu izdarību dēļ pasaule iet uz galu, jo esam pārāk tālu tikuši no tikumības un Dieva. Kāds jau paspējis pieteikt bada streiku, no citiem jeb antiglobālistiem noteikti sagaida agresīvāku uzvedību, tāpēc «Eiropraids» notiks ne bez kārtībsargājošo institūciju modrās acs.

«Daudzbērnu mātes atzīst — viņas vēlētos mazāk bērnu,» tik skarbs ziņu virsraksts 9. jūnijā parādījās Neatkarīgās Rīta Avīzes mājaslapā. Raksts piesaistīja manu uzmanību, jo savā ziņā pievēršas pašlaik aktuālajai tēmai par iedzīvotāju skaita mazināšanos Latvijā. Tas rosināja domāt par valsts ekonomisko situāciju un tās radītajām sekām cilvēku uztverē. Jāatzīst, ka manā paziņu lokā vairāk izplatīts ir ģimenes modelis ar vienu vai diviem bērniem, bet, neraugoties uz to, šāds virsraksts man šķita maldinošs.

Mācību gads beidzies, izskanējuši izlaidumi, bet skolas jau sāk plānot jauno mācību gadu.

Kņada, kas tiek sacelta ap divu Krievijas polithuligānu aizturēšanu Ādažu militārās bāzes teritorijā, ir klasisks piemērs tam, cik plakātiski ir mūsu prātos dēstītie priekšstati par austrumu kaimiņvalsti un tajā notiekošo. Tikpat greizi kā tās iedzīvotājiem par «nacisma pārņemto» Latviju.

Pēc kņadas, kas prezidenta vēlēšanu sakarā vairāku politiķu uztverē vai par pasaules centru bija noteikusi mūsu Saeimu, der arī palūkoties, kas tikmēr noticis pasaules nomalēs.

Kā pieaugušo Dziesmu un deju svētki mākslinieciskajiem amatierkolektīviem ir augstākais punkts, uz kuru vairākus gadus tiecas ikviens kolektīvs, tā šajā skolas gadā — arī izglītības un interešu izglītības iestāžu viens no lielākajiem radošajiem mērķiem. Tam tika veltītas visas pūles, apgūstot un neatlaidīgi slīpējot katra priekšnesuma smalkumu, gatavojoties nozīmīgajām atlases skatēm, rīkoti draudzības koncerti, lai bērniem un jauniešiem nostiprinās skatuves pieredze.

Līdz ar Raimonda Vējoņa ievēlēšanu par Latvijas Valsts prezidentu vakanta ir kļuvusi aizsardzības ministra vieta, kas «pēc noklusēšanas» un koalīcijas līguma pienākas Zaļo un Zemnieku savienībai (ZZS). Partija uz vakanto posteni ir izvirzījusi Raimondu Bergmani, pret kuru principā nav iebildumu arī koalīcijas partneriem — «Vienotībai» un Nacionālajai apvienībai. Valdošajā koalīcijā pret lietām, kas atrodas partneru pārziņā, parasti nav nekādu īpašo pretenziju, ja vien, protams, nav sākušies politiski mantiski satricinājumi un pienācis laiks skatīties pēc jauniem koalīcijas partneriem.