Viedokļi

Valmiermuiža ir tāda vieta Latvijā, kurai ir īpaša noskaņa, kurā kaut kas ir arī pārveidots, kaut kas nav saglabāts... Bet kopumā tās vērtības, vērtību kopums ir šeit uz vietas un ir diezgan nozīmīgs potenciāls nākotnes attīstībai. Ja mēs runājam par kultūras mantojumu, tad tas ir vērtīgākais, ko katra paaudze radījusi un kas paliek pēc mums, kad mēs paši beidzam pastāvēt. Ja mēs tā iedomājamies valsts aizsargāto kultūras pieminekļu sarakstu, kurā ir ap deviņiem tūkstošiem ierakstu, tad tas ir vērtīgākais, kas Latvijā saglabājies. No šī viedokļa skatoties, vajadzētu censties šajā sarakstā iekļūt starp tām vērtībām, kas ir valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Iekļūšana šajā sarakstā ir vērtības manifestācija jeb vērtības pacelšana.

Var nodomāt, ka saknapinātajā, daudzus solījumus un pat dažus likumus nepildošajā 2020. gada budžeta portfelī atvēlot 4,5 miljonus eiro politisko partiju finansēšanai, valdība ir izdomājusi labu stratēģiju šī budžeta cauri dabūšanai Saeimā. Publiskajā telpā, ministru un arī deputātu izteikumos un pārspriedumos kaut kur otrajā vai pat trešajā plānā nu ir palicis satraukums par skolotāju, mediķu mazajām algām, brīvpusdienu atņemšanu bērniem, pat par teritoriālo reformu. Par gandrīz galveno tēmu nu kļuvuši kopā ar budžeta projektu iesniegtie grozījumi «Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā», kas paredz partiju finansējumu no valsts budžeta palielināt turpat vai septiņkārt. Šogad partijas no valsts budžeta vēl saņem vai jau ir saņēmušas vien nedaudz vairāk par 600000 eiro, bet nu ir iecere šo summu palielināt līdz 4,5 miljoniem eiro.

Jau otro reizi īstenos globālu Latvijas emigrantu un remigrantu aptauju un atkal skaidros, kā mūsu tautieši jūtas ārvalstīs. Pirms pieciem gadiem tika veikts līdzīgs pētījums, un tas sakrita ar laiku, kad aktivizējās pašvaldības, uzrunājot savējos, lai brauc mājup, ka palīdzēs viņiem ar bērnu tikšanu bērnudārzos un skolās, ka informēs viņus par darba iespējām, ka neviens neslēps arī to, cik, attiecīgo darbu darot, varēs nopelnīt.

Iespējams, ar savu veikumu viņš būtu pelnījis tautas priekšstatos godavietu blakus Latvijas dižiem darbiniekiem un pat teiksmu tēliem – Lāčplēsim, Spīdolai, trešajam tēvadēlam. Taču šis cilvēks mums ir praktiski nezināms.

Rudens nāk ar lielu vēju, kuram reizēm ir pat vētras spēks. Pret šādu jaudīgu pūtienu iztur ne jau katrs koks. Varbūt vieglāk lielās brāzmas iztur pamatīgāki meža masīvi, taču atsevišķi augoši vecāki koki, arī sen jau stādītas alejas šādā spēcīgā vējā, manuprāt, ir pietiekami bīstamas gan braucējiem, gan gājējiem. Pēdējiem varbūt pat vieglāk būs izvairīties no krītoša zara, galu galā tādā laikā īpaši arī nav ko meklēt šādās pastaigu vietās, kamēr automašīnā pie stūres sēdošajam noreaģēt būs grūtāk – auto jumts taču neļaus redzēt krītošo zaru.

Piekritīsiet, ka arī jums šad un tad, komunicējot ar līdzcilvēkiem, ir gadījies nonākt situācijās, kuru  pozitīvi uzlādētā atmosfēra ne tikai ievērojami uzlabo tā brīža garastāvokli, bet arī vēl ilgi pēc tam liek domāt par notikušo. Laba vārda, veselīga humora un cilvēcīgas attieksmes spēku pavisam nesen – 11. oktobra pēcpusdienā, dodoties mājās no Rīgas uz Valmieru ar satiksmes autobusu, piedzīvoju nebūt ne es vienīgā, bet arī visi citi tās piektdienas pievakares reisa pasažieri.

Par savas laimes kalējiem šoreiz nesanāks, lai kā būtu gribējies. Latvijai kaimiņos ārzemnieki būvē jaunas ražotnes, tie ir ļoti nopietni, pasaules mēroga uzņēmumi, kuri dos simtiem un tūkstošiem jaunu darba vietu un kuru klātbūtne valstī savā ziņā no iekšpuses stiprina konkrētās valsts drošību pret kaut kādiem agresijas precedentiem no ārienes, savukārt potenciālajiem ārvalstu investoriem uz ārpusi dod precīzu signālu: te ir vērts ieguldīt, jo te jau tagad apgrozās liels ārvalstu kapitāls.

Fināla stadijā nonākusi valsts budžeta 2020. gadam apstiprināšana. Galvenā uzmanība pašsaprotami ir pievērsta visām vajadzībām nepietiekošo līdzekļu dalīšanai, gandrīz bez uzmanības atstājot kādu ļoti svarīgu faktu – valstij nav faktiski nekādu rezervju, atlicinātu gadījumam, kad pie durvīm atkal pieklauvēs ekonomiskā krīze.

Pagājušā nedēļā uzsvars bija uz labajiem darbiem. Par daudzām norisēm prieks, – bērni apmeklē patversmi, mācās atbildību par dzīvniekiem. Tomēr nedēļas izskaņā piedzīvotais lika aizdomāties mazliet citādāk par mājdzīvniekiem, to saimniekiem un līdzcilvēkiem.

«Likuma par budžetu un finanšu vadību» 21. pantā teikts: «Ministru kabinets līdz attiecīgā gada 15.oktobrim iesniedz Saeimai gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu (budžeta likumprojektu paketi) nākamajam saimnieciskajam gadam, priekšlikumus par grozījumiem likumos, lai tie atbilstu budžeta pieprasījumiem». Tad nu vismaz šajā ziņā likuma paklausīgā valdība vakar ar budžeta projektu portfelī uz Saeimu sūtīja finanšu ministru Jāni Reiru.

Lai pārrunātu ar Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu svarīgus politiskos jautājumus par Ukrainas turpmākajām attiecībām ar Latviju, Eiropas Savienību, NATO un Krieviju, trešdien Latvijā oficiālā vizītē ieradīsies Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ar kundzi Olenu. «Viens no aktuālākajiem jautājumiem Ukrainā, kas skar arī viņa prezidentūru, ir prezidenta piekrišana tā dēvētājai Šteinmeiera formulai Ukrainas miera procesam par Austrumukrainas teritorijām. Šis jautājums ir izraisījis aktīvus protestus Ukrainā. Kāds ir jūsu viedoklis par šo formulu, un vai tā atrisina karadarbības pārtraukšanas Austrumukrainā problēmu?» – šādu jautājumu, ciemojoties Briselē pie Eiroparlamenta deputātes SANDRAS KALNIETES, viņai uzdeva Neatkarīgās Rīta Avīzes galvenā redaktore Anita Daukšte.

Pirms diviem gadsimtiem Vidzemē tika atcelta dzimtbūšana. Šis notikums latviešu tautai un Latvijai bija viens no svarīgākajiem vēstures pavērsieniem, patiesiem mūsu «gadsimtu griežiem».

Kamēr miljoniem cilvēku visā pasaulē dodas protestos pret klimata pārmaiņām un Rīga pa galvu pa kaklu risina savu atkritumu krīzi, Saeimas deputāti tuvredzīgi lemj par depozītu sistēmu, kas atbildīs dažu, bet ne visu iedzīvotāju interesēm. Neskatoties uz gandrīz 11000 parakstiem manabalss.lv portālā, Saeima joprojām turpina atbalstīt novecojušo, mūsdienu tehnoloģiju iespējām neatbilstošo depozīta sistēmu, kas pret atlīdzību pārstrādei pieņems tikai noteikta veida dzērienu PET un stikla pudeles, bez ievērības atstājot lielāko daļu citu iesaiņojumu, ko lietojam un atkritumos izmetam ikdienā. Ne velti paplašinātas sistēmas ideja īsā laikā guva tik lielu atsaucību no sabiedrības: nešaubos, ka tas būtu win-win risinājums gan Latvijas iedzīvotājiem, gan videi, gan arī pašiem politiķiem, kas ir atbildīgi par Latvijai saistošo Eiropas Savienības (ES) vides un klimata mērķu sasniegšanu.

Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dmitrijs Trofimovs pirmdien publiski iebrauca auzās, paziņojot, ka fotoradari, kuri pēc tik ilgas cīkstēšanās pirms dažiem gadiem tika uzstādīti uz Latvijas ceļiem, plānoto peļņu nenes. Plānoto peļņu? Izrādās, soda naudu apjoms tiek plānots, tiesa, par to kaunīgi visu laiku, būs jau kādi 20 gadi, klusēts... Populārā TV raidījuma Zebra vadītājs Pauls Timrots uz ministrijas valsts sekretāra paziņojumu, ka no stacionāro fotoradaru sodiem valsts budžetā patlaban tiek iegūts mazāks finansējums, nekā sākotnēji plānots, līdz ar to esošo fotoradaru turpmāka darbība un jaunu fotoradaru iegāde ir zem jautājuma zīmes, reaģēja nekavējoties un ļoti skarbi, taču absolūti precīzi: «Ja Iekšlietu ministrija domā, ka vajag kaut ko ietaupīt un vajag radīt peļņu, tad, es domāju, sāciet paši ar sevi! Iekšlietu ministrijā tik daudziem ir pistoles un neko nav nošāvuši. Pilnīgi neefektīvi! Nepērciet vairs pistoles, nepērciet vairs lodes un pamatīgi ietaupīsiet!»

Vecāku izglītošana pašlaik ir teju vai modes kliedziens. Ir pieprasījums, ir piedāvājums – kādreiz piedāvājums ir tik vilinošs, ka pat skeptiķis uzķersies. Nav runas par to, ka nevajadzētu mācīties, jo citu pieredze vienmēr noder, kaut vai tamdēļ, lai mācītos no citu atzītām kļūdām, nevis sagaidītu savējās. Viens netiek galā ar pirmsskolnieku, citam rūp attiecības ar pusaudzi, kādam vēl bažas, vai pareizi saprasts zīdainis... Vecāki ir tik dažādi, bērni dažādi, un nekur nav teikts, ka ar pie vecākajiem bērniem gūto pieredzi pietiks mazākajam. Tāpēc ir žurnāli, grāmatas, vecāku atbalsta grupas, tāpēc ir nodarbības, kursi un tagad jau arī konferences.

Latvijas valdošajā koalīcijā turpinās iekšējā matu skaldīšana, tostarp arī kāda savdabīga, lai gan politikas praksē nebūt ne tik reta iemesla dēļ. Stāsts ir par to, ka viens no valdību veidojošajiem politiskajiem spēkiem, pieklājīgi izsakoties, pavisam noteikti nav attaisnojis cerības, ka pēc iekļaušanās valdošajā koalīcijā šīs partijas pārstāvji varētu arī ielikt kādos nebūt rāmjos savu revolucionāro retoriku un kaismi. Runa ir par Jauno konservatīvo partiju (JKP).

Nāk rudentiņis, būs barga ziema. Labi, ka arī pie mums laikus ir sākusies dzīvokļu apkures jaunā sezona. Kamēr vieniem prieks par silto mājokli, citi ar bažām savā pagalmā vēro kārtējos jurģus. Paunas pār plecu, un prom! Uz citu – lētāku, vieglāk nomaksājamu mitekli. Nepaiet ne pāris dienu, un, rau, cits ar paunu padusē jau atkal klāt!

Kad pēc Saeimas vēlēšanām un no KPV LV, JKP, Attīstībai/Par, VL-TB LNNK un JV tika sastiķēts pietiekams deputātu skaits, lai izveidotu jaunu valdību un kā pirmais iespējamais tās veidotājs tika nosaukts Jānis Bordāns no JKP, pat cerēju, ka nu būs valsti uz radikālām pārmaiņām virzošs premjerministrs. Tādas pārmaiņas jau arī vēstīja šīs partijas priekšvēlēšanu laikā izteiktie solījumi par bezkompromisa tiesiskumu un vēl daudz ko citu. Nu secinu, ka paldies jāteic tiem politiķiem, kuri J. Bordānu valdības vadītāja postenī neatbalstīja, lai netiktu sastrēbta karsta putra vispirms tiesiskumā.

Kad latviešiem, kuri jau gadus un cits otro gadu desmitu strādā ārvalstīs, tika jautāts, kas viņus mudinātu atgriezties dzimtenē, tad biežākā atbilde bija ilgas pēc ģimenes, vecākiem draugiem, bet, kad tika prasīts, kas baida atgriežoties, bija minēta neziņa par darba iespējām, strauji sarūkošo atalgojumu un sliktajām attiecībām darba vidē. Bieži vien nevienam nevajadzīgu, graujošu un pazemojošu subordināciju. Attieksmes un savstarpējo – darba devēju, darba ņēmēju – attiecību jautājums nonāca degpunktā. Un šīs aptaujas ir veiktas gan pirms gadiem desmit, gan pašlaik.

Valsts prezidenta vēlme būt Kariņa valdības advokātam ir pārsteidzoši nesavtīga. Viņam vajadzētu savu vēl spēcīgo popularitāti taupīt nopietnām nacionālajām vajadzībām, nevis šādi izniekot.