Parlamenta abām mazākajām — Latvijas reģionu apvienības un partijas «No sirds Latvijai» — frakcijām vajadzētu būt piesardzīgākām tagadējā flirtā vienlaikus gan ar Straujumas valdības kodolu, gan tam oponējošo Nacionālo apvienību. Tām nav dota iespēja pašām izvēlēties savu nākotni, ko noteiks «lielo» partiju līderu ļaunatminība, neaizmirstot sīkfrakciju šābrīža «neuzticību».
Karstākais šo dienu notikums, domājams, ir jaunā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa stāšanās amatā. Iepriekšējam valsts vadītājam Andrim Bērziņam par vienu no lielākajiem, ja ne pašu nozīmīgāko trūkumu varēja uzskatīt problēmas komunikācijā, kas neizbēgami veidoja tēlu pirmajam prezidentam atjaunotās Latvijas vēsturē, kurš pats atteicās otro reizi kandidēt vēlēšanās. Prezidentam Vējonim ar tēlu, šķiet, nebūs problēmu. Par to pagaidām liecina sākotnējās aktivitātes, kas plašākai sabiedrībai iet pie sirds.
Svešvārdu vārdnīca skaidro, ka vārds akcīze, kas cēlies no franču accise, ir netiešs nodoklis, ko valsts uzliek gan masu patēriņa precēm, piemēram, degvīnam un tabakai, gan komunālajiem, transporta un citiem pakalpojumiem. Šo iespēju kā savdabīgu brīnumnūjiņu nākamā gada valsts budžeta papildināšanai atraduši Veselības ministrijas ierēdņi, rosinot piemērot akcīzes nodokli vairākiem ikdienā iecienītiem un plaši lietotiem pārtikas produktiem, konkrēti, neveselīgo pārtikas produktu grupai.
Pirms daudziem gadiem bija populāra kāda sirsnīga ārzemju dziesma ar šādu nosaukumu, kas klausītājiem ļoti emocionāli pauda: tik zaļa, zaļa zāle ir tikai manā dzimtenē un tikai pie manas mājas.
Augustā būs pagājis gads, kopš Baltijas valstu reģiona un Somijas piena nozare izjūt Krievijas embargo negatīvo ietekmi. Visu šo laiku Latvijas piensaimnieki ir spiesti turpināt piena ražošanu zem pašizmaksas. Ražošanas izmaksas ir krietni augstākas par piena iepirkuma cenu.
Vakar pēdējo dienu amatā aizvadīja Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš jau ir iegājis vēsturē kā pirmais no mūsu valsts vadītājiem, kas pats atteicies kandidēt uz otro termiņu prezidenta amatā. Nekādas revolucionāras darbības šajā amatā aizejošais prezidents nav veicis, ja neskaita atteikšanos no viņam nevajadzīgām mantiskajām privilēģijām, tamdēļ vēstures annālēs, visticamāk, tiks ierakstīts tieši abu šo faktu dēļ.
Lasītāji bieži teikuši, ka viņi vēlas tās labās ziņas ieraudzīt, bet mediji tik maļ par slikto. Vakar no rīta uzzināju, ka Valmieras glābējsilītē ielikts mazulis. Latvijā kopskaitā jau no 31 bērna, izmantojot šo ceļu, atteikušies vecāki, uzticot savu bērniņu audzināt svešiem cilvēkiem.
Labklājības ministrijā (LM) izstrādāts rīcības plāns 2015. — 2017. gadam Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu īstenošanai, tādējādi turpinot iepriekšējos gados iesākto darbu pie ģimeņu atbalsta sistēmas pilnveidošanas.
Tas, ka Grieķija nonākusi smagā finanšu un ekonomiskajā situācijā, ir fakts. Tagad fakts ir arī tas, ka referendumā vairāk nekā 60 procenti grieķu nobalsojuši pret vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem. Kamēr Eiropas valstu finanšu ministri, arī lielvaru — Vācijas un Francijas — galvgalis cepas par to, ko tagad iesākt, kā sarunas tālāk organizēt, grieķu finanšu puika Varufakis ne tikai ar savu motorolleru jau aizbraucis no žurnālistiem, neatbildot ne uz vienu jautājumu, bet arī, pasakot, ka vairs negrib ministrēt, ticis prom no atbildības par to, kas bijis, kas neizdarīts un kas tad būs rītdien.
Ir vasara, atvaļinājumu un skolas brīvdienu laiks, kad lieli un mazi atpūšas un krāj spēkus nākamajam darba cēlienam. Taču vidusskolu absolventiem vasara paliks atmiņā ar lielāku vai mazāku stresu un priekšnojautām, ieejot jaunajā, vēl nepazīstamajā studentu dzīvē.
Pēdējās nedēļas laikā Grieķijas valdības neprātīgās rīcības rezultātā ir izveidojusies jauna ekonomiska un finanšu krīze — Grieķija nav spējīga segt savas saistības ne tikai pret starptautiskajiem aizdevējiem, bet arī pret savu sabiedrību. Šai krīzei prognozējamas sekas, kas skars ne tikai Grieķiju, bet visu eirozonu — tātad arī Latviju. Pirmo reizi iespējama kādas valsts izstāšanās no eirozonas, un tas noteikti atstās ietekmi uz eiro nākotni.
Ja kāds sevi izsludina par Napoleonu, tad tāpēc citiem nav jāsatraucas par to, ka viņš uz karstām pēdām pacentīsies iekarot, piemēram, Ēģipti. Impēriskas ambīcijas šodien apliecina nevis varēšanu, bet stipri īpatnēju prāta stāvokli.
Ap Jāņiem Eiropas Parlaments ar diezgan lielu balsu pārsvaru (par — 464, pret — 131, atturas — 19) atbalstīja Eiropas Komisijas pērnajā novembrī iesniegto tā saukto Junkera investīciju plānu 315 miljardu eiro apmērā. Tīri teorētiski šis iespaidīgais finanšu instruments, ko iecerēts realizēt līdz 2018. gadam, paredzēts «dzīvotspējīgu ieguldījumu finansēšanai Eiropā un Eiropas Savienības ekonomikas izaugsmes veicināšanai», tāpēc par to ļoti sajūsminās un kā iespaidīgu Latvijas prezidentūras Eiropas Padomē finiša taisnes panākumu pasniedz mūsu valdība un īpaši jau premjeres partija Vienotība.
No vakardienas Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas mājaslapā publisko ziņas par uzturlīdzekļu parādniekiem, norādot nemaksātāja vārdu, uzvārdu, personas koda otro daļu un dzimšanas gadu. Jau zināms, ka lielākā daļa nemaksātāju ir vīrieši darbspējīgā vecumā, kuriem pārsvarā gadījumu būtu pienācīgi jāparūpējas par vienu bērnu, taču tas netiek darīts.
Veikalos un iestādēs invalīdi var iekļūt ērtāk
Tā arī nespējot vienoties ar starptautiskajiem aizdevējiem par parādu problēmas atrisināšanu, Grieķijas kreisā valdība izsludināja referendumu par to, vai valstij jāpieņem tai izvirzītais faktiski ultimāts — reformas apmaiņā pret jauniem kredītiem. Referendums ir paredzēts 5. jūlijā, taču kārtējā maksājuma termiņš bija vakardienas, 30. jūnija, pēdējā minūte. Attiecīgi, ja nav noticis kas neparasts, patlaban Grieķija jau oficiāli ir maksātnespējīga.
Kā nāk vasara, tā sākas runas par skolēnu nodarbināšanu. Gudri tiek spriests par jaunās paaudzes darbaudzināšanu, meklēti uzņēmumi, kur brīvlaikā skolēni varētu piepelnīties. Pieļauju, ka viss ir daudzmaz kārtībā pie privātuzņēmējiem — ja viņi tīņus pieņem darbā, tad arī prasa no viņiem reālu darbu, un galu galā jaunietis saprot, ka alga ir jānopelna. Jānopelna!
20. jūnijā Rīgā noslēdzās pretrunīgi vērtētais Eiropraida pasākums. Lai gan arī šis notikums neiztika bez skaļiem un nereti aizvainojošiem komentāriem publiskajā vidē, valsts medijos vismaz šķietami nebija tik liels «tracis» kā citus gadus. Varētu šķist, ka mediji kā sabiedrības spogulis demonstrē daudzveidības pieņemšanu un pakāpenisku atkāpšanos no kategoriski nosodošās retorikas, taču... Kamēr vien gājiens būs centrālais elements visā šajā pasākumu kopumā, diez vai aptrūks negāciju vilnis.
2002. gada 13. februārī Eduards Berklavs, Georgs Bagātais un Herta Līvija Astra izplatīja aicinājumu par parakstu vākšanu vēlēšanu likuma maiņai ar virsrakstu «Tautas vēlmēm atbilstošs Saeimas vēlēšanu likums». Tajā bija paredzēts valstī izveidot 35 vēlēšanu apgabalus (23 lauku rajoni, 6 pilsētas un 6 Rīgas rajoni). Deputāta kandidātam jābūt nodzīvojušam savā vēlēšanu apgabalā vismaz trīs gadus. Saeimas pirmajā plenārsēdē deputātiem jādod zvērests Valsts prezidentam:
Ja Krievija ar ieročiem uzbruktu kādam no NATO biedriem, vai jūsu valstij vajadzētu iet aizstāvēt upuri? Šāds jautājums kādā sociālā aptaujā, kas veikta NATO dalībvalstīs. Eiropas lielvalstu iedzīvotāju lielākā daļa neatbalstītu tautiešu iesaistīšanos karadarbībā. Lielākie pretinieki iespējamajai agresijai būtu Vācija, Francija. Par šā pētījuma patieso mērķi bija daudz runu ne tikai mūsu medijos. Vienkāršajos cilvēkos šī aptauja sakņoja pārliecību, ka būtībā jau daudzu valstu liktenis lielvarām rūp pavisam maz. Saistošāki ir nolikumi un noteikumu punkti, kas reiz rakstīti, kad veidota NATO alianse, kad valstis sāka domāt katra par savu drošību pasaules telpā.