Sveiks, Rūcamlapas lasītāj, Jaunajā gadā! Uz ceļiem un ielām ne īsti sniegs, ne īsti dubļi, drīzumā sola pamatīgus mīnusus... Tāpēc arī šogad vispirms, braucot pie auto stūres, draudzējamies paši ar savu galvu, izvēlamies ceļa stāvoklim atbilstošu pārvietošanās ātrumu un ievērojam distanci! Protams, neaizmirstam par īstu ziemas ekipējumu – sezonai atbilstošām riepām, ledus skrāpjiem, sniega birstēm, dažādiem pretapledošanas smāķiem. Jā, un nebūs nemaz lieki visu ziemu vadāt līdzi arī pīpes vadus. Pats šo nepieciešamību dabūju izbaudīt pēc tam, kad iepriekšējā vakarā biju aizmirsis izslēgt pirms tam ieslēgto salona apgaismojumu. Pienākot pie nosnigušā auto nākamajā rītā, nedaudz izbrīnīja no sniega brīvs briļļu maciņa lieluma laukums uz auto jumta – to bija uzsildījusi visu nakti degusī lampiņa. Tomēr īsto iemeslu atklāju tikai tad, kad mans uzticamais Hyundai atsacījās darboties... Starp citu, iegādājoties pīpes vadus, vajag meklēt tos pašus garākos – nekad nevar zināt, kādā situācijā auto būs apklusis un kā tam būs iespējams piebraukt.

Beverīnas novadam šogad tiks izstrādāta jauna vizuālā identitāte un zīmolvedības un mārketinga komunikācijas stratēģija ar mērķi veicināt uzņēmējdarbības un tūrisma attīstību, piesaistīt investīcijas, kā arī uzlabot atpazīstamību Latvijas un starptautiskā mērogā. Tiesības to izstrādāt saskaņā ar iepirkuma rezultātiem ieguvusi reklāmas aģentūra Bounce.

Aiziet gads, kas pavadīts Latvijas simtgades zīmē. Paliekoši ir darbi, ko vidzemnieki darījuši, un emocijas, kas dāvātas un saņemtas, spēcinot piederības sajūtu savai pilsētai, novadam, valstij.

Zemkopības ministrijas konkursa «Sējējs 2018» noslēguma ceremonijā nominācijā «Gada veiksmīgākā kopdarbība» laureāta nosaukumu ieguva Vidzemes un Latgales lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība «VAKS» un tās valdes priekšsēdētājs INDULIS JANSONS. Uzņēmumam gadu gaitā ir sakrājies daudz dažādu apbalvojumu, bet lauksaimnieku vidū prestižais «Sējējs» ir pirmais.

Aizejošajā gadā apgriezienus uzņēma deinstitucionalizācijas process*. Tas vienkāršoti nozīmē, ka reiz un dažādu iemeslu dēļ no sabiedrības pa daļai izstumtie mūsu līdzcilvēki atgriežas savējo viducī.

Tā vienkārši ir aksioma – Burtnieku ezers ir lielākais un nozīmīgākais Burtnieku novada objekts. Tāpēc aizvadītais gads Burtniekos bija ļoti īpašs – 6. decembrī oficiāli ar kupli apmeklētu svinīgu pasākumu ciemata centrā blakus bibliotēkai durvis vēra ekspozīcija par Burtnieku ezeru, kas faktiski ir nopietns aizmetnis sen lolotajam Burtnieku ezera muzejam. Pašvaldība te ieguldījusi vairāk nekā 10 tūkstošus eiro, finansiāli palīdzējis arī Zivju fonds un Lauku atbalsta dienests. Ekspozīcija vēl tikai sākta veidot, taču jau tagad ikviens plašajā telpā var iegūt kaut nelielu informāciju par to, kas tad ezerā mīt, kā un ar kādiem rīkiem te darbojušies un arī patlaban darbojas makšķernieki un zvejnieki, kā laika gaitā mainījusies lomu uzskaite. Nenoliedzami košākā ekspozīcijas daļa pagaidām ir Anitas Vētras privātā kolekcija – dažāda materiāla un lietojuma zivju figūras, jācer, ka Burtnieku centrā šo apjomīgo Anitas kundzes krājumu varēs skatīt ilgāku laiku.

2012. gadā radikālas pārmaiņas piedzīvoja Kokmuižas parks, kurā rekonstrukcijas rezultātā tika labiekārtots parters. 2015. gadā vērienīgi darbi turpinājās muižas parka nekoptajā un degradētajā teritorijas daļā. Tā paša gada rudenī tajā notika pirmie Kokmuižas svētki, kas nu jau kļuvuši par ikgadēju un ļoti apmeklētu pasākumu. 2017. gada sākumā labiekārtošanas darbi turpinājās ar apstādījumu veidošanu, bet vasarā gar ūdenskrātuves krastu tika izbūvēts celiņš, ierīkots apgaismojums, kā arī uzstādīti soliņi.

«Mums šķiet ļoti simboliski, ka mēs attīrījām skolas ēku, ejam uz jauno izglītības saturu un pašlaik esam izvirzīti valsts ģimnāzijas statusam. Tie ir priekšnoteikumi tam, ka sākas jauna dzīve, kurā varam izlemt, kā būvēt vairākas lietas. Šis ir ļoti labs inventarizācijas brīdis – ko mēs ņemam līdzi un ko ne, gan fiziski, gan saturiski. 2018. gads bijis pārdomu un revīzijas laiks, kas ir vēl priekšā arī nākamajā pusgadā,» pārdomās dalās Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas (VPĢ) direktore AGITA ZARIŅA.

Svētku laiks un gadu mija nav iedomājama bez kārtīgas izballēšanās, par ko gādā pasākumu rīkotāju nolīgtie muzikanti – viņi šajās dienās strādā, lai pārējie varētu atpūsties un izklaidēties. Bet vai šis darbs īstenība ir tik viegls, kā dažbrīd no malas izskatās, lai kaut nedaudz atklāj daudzpusīgais mūziķis un mūzikas pedagogs GUNĀRS GEDUŠEVS, kurš vienlīdz pārliecinoši jūtas saksofonu saspēlē ar meitām uz plosta Gaujas tramvajs vai improvizācijā duetā ar Imantu Toču pie klavierēm, vadot bigbendu Valmieras puikas, kā arī atvadu brīžos, ar smeldzīgām melodijām pavadot pēdējā gaitā.

Pie grupas Kantoris 04 esmu ieradies visai atbildīgā brīdī – vīri mēģinājumā pirms došanās uz korporatīvo pasākumu Dobelē atkārto Ziemassvētku un Jaungada repertuāru, jo, kā skaidro Armands Trambickis, – nedziedās taču ziemā Jāņu dziesmas, tāpat pie rokas jābūt dziesmu kladei, ja nu kāds paprasa, lai nospēlē Šalc zaļais mežs – visus vārdus galvā nepaturēsi.