Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) valde nolēmusi, ka konkursā «Kā manā kolektīvā atzīmē Skolotāju dienu?» ir 12 uzvarētāji. Viņu vidū — Valmieras Viestura vidusskolas  arodbiedrības biedres, skolotājas Andas Upītes un Rūjienas vidusskolas arodorganizācijas vadītājas, sākumskolas skolotājas Silvas Liepiņas iesniegtie pieteikumi.

Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem par civilās aizsardzības mācību veidiem un organizēšanas kārtību Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests no 21. līdz 26. oktobrim organizēja  valsts līmeņa civilās aizsardzības mācības.

Uz ārvalstīm adoptēto bērnu skaits nepalielinās, taču ik gadu jaunu ģimeni ārpus Latvijas atrod ap 150 bērnu no mūsu valsts bērnunamiem, audžuģimenēm. Lielākā daļa devušies pie jaunajiem vecākiem uz Itāliju, Franciju un ASV.

«Mūzikas skola — gaiša un cēla celtne Gaujas krastā, vieta, kur man veldzēties un gūt spēkus savai dzīvei, jo mūzika sakārto sirdi un dvēseli, tā attīra no visām negācijām. Man ir ļoti jauki kolēģi, saprotoši un visādā veidā atbalstoši. Un bērni  — viņi taču ir īsts brīnums!» — ar šiem skaistajiem un sirsnīgajiem vārdiem sākās mūsu saruna ar Valmieras Mūzikas skolas vokālo pedagoģi LAIMU KRUMHOLCI.

Septembra beigās SIA «Valmieras Namsaimnieks» un SIA «Monum» parakstīja līgumu par daudzdzīvokļu īres nama būvniecību Valmierā, Ķieģeļu ielā 8/Mālu ielā 1.

Ar IEVU DŽINDŽU iepazinos Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā — man patīk atgriezties skolā, iepazīt jaunus cilvēkus un smelties enerģiju. Tā satikos ar Ievu, kopā dziedājām Imanta Toča jauniešu korī «Konsonanse»  un fanojām par savu skolu.

Jau pērn un aizpērn vairākas no «Valmierieša» publikācijām bija veltītas Pirmā pasaules kara norises pirmajiem mēnešiem Valmierā un Valmieras apriņķī. Uzzinājām, kā noritēja vispārējā mobilizācija (1914), jaunuzcelto slimnīcu (1914), brīvprātīgo pieteikšanos teritoriālajās (nacionālajās) karaspēka vienībās — latviešu strēlniekos (1915), bet šīs vasaras izskaņā varējām lasīt par pirmā latviešu nacionālā karoga idejas iniciatoru, pedagogu Jāni Eduardu Lapiņu (1885 – 1941).

Pieļauju, ka vēlā rudens novakarā kādas privātmājas īpašnieks Valmierā vai tās apkaimē būs saaicinājis viesus  šampanieša dzeršanai, izrādot savu jauno, no šūnakmeņiem veidoto kamīnzāli vai  pagalma stūri. Tādā brīdī, šampanietim putojot,  nez vai kādam  pat ienāks prātā uzjautāt: kur saimnieks tik izteiksmīgi dekoratīvu būvmateriālu ir dabūjis?

Šovasar Miķelim acis vai uz kātiņiem izgriezās, visu Valmierā un piepilsētā notiekošo rakšanu, rakņāšanu, remontēšanu, būvēšanu, urbšanu, pa apakšu un pa augšu vilkšanu vērojot. Laikam jau pats sarežģītākais tehnoloģiskais process bija izdabūt Raiņa ielas galā pa Valmieras apvedceļa apakšu cauri divas garas metāla trubas, kurās pēcāk varēs ievilkt kādu inženierkomunikāciju vadu no pilsētas uz Iršu parkam pieplokošo guļamvagonu, kas de facto pilns ar valmieriešiem, bet de iure pieder Burtnieku novadam...

Uz «Valmierieša» jautājumiem atbild viesnīcas «Wolmar» direktore LIĀNA DANCE.