VALDIS BĀRDA Alojas novada domes priekšsēdētāja amatu pilda gandrīz pilnus divus pēdējos sasaukumus. Bijis klāt arī novada pirmsākumos, strādājis domes opozīcijā. Viņa pārraudzībā esošais novads (631 km2, 4973 iedzīvotāji) ir viens no retajiem Latvijā, kura teritorijā atrodas divas pilsētas (Staicele un Aloja). Intervijā viņš arī neslēpj, ka attīstīt novadu ar divām pilsētām ir visai apgrūtinoši, tai pašā laikā lepojas ar šajos gados novadā padarīto.
Grāmata par nākotni
Nesen laimējās bibliotēkā pamanīt un burtiski vienā piegājienā izlasīt somu rakstnieces Emmi Iterantas nākotnes paredzējuma romānu «Ūdens atmiņa». Tajā aprakstīta situācija, kad pēc globālajām klimata pārmaiņu radītajām katastrofām un naftas kariem pasaulē vairs nav ne vien šī lētā un gadsimtiem izšķērdīgi tērētā enerģijas avota, bet sāk izbeigties arī tīrais saldūdens. Cilvēce nu cenšas izdzīvot apstākļos, kad jāiztiek ar ierobežotām, katrai ģimenei stingri noteiktām atsāļota jūras ūdens porcijām, ko sadala pie varas esošie militāristi.
Agrāk sevi par paraugvalsti sludinājusī Igaunija līdz ar jaunās valdības apstiprināšanu iedzīvojās skaļos skandālos. Tallinas varas gaiteņos notiekošais mums ir ļoti pamācošs, jo kļūst pārāk līdzīgs pašu mājās notiekošajam. Jā, arī tagad, svētku priekšvakarā, ir vērts piedomāt, cik tīrs ir mūsu valsts «galds», kuru kā svētku baltie galdauti pārklāj tautas patriotisms.
Atzīmējot Valmieras muzeja sešdesmito gadskārtu, katru mēnesi Izstāžu namā skatāmi Divpadsmit stāsti. Patlaban līdz 18. maijam tur aplūkojama šīgada ceturtā ekspresizstāde Baltā galdauta svētki, kuru iekārtojusi Valmieras muzeja tekstiliju glabātāja MAIRA MIĶELSONE.
KARĪNA VĪTIŅA savu dzīvi raksturo kā uz koferiem. Pašlaik viņa mācās Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA), raksta savu maģistra darbu: kāpēc Z paaudzes jauniešiem ir grūti uzsākt uzņēmējdarbību. Paralēli tam viņa vada skicēšanas darbnīcas Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolas (VDMV) audzēkņiem. Labprāt ceļo un studiju laikā divas reizes izmantojusi iespēju mācīties ārzemēs: Austrijā un Īrijā. Kopā ar Karīnu meklējām atbildes uz jautājumiem, kas ir dizains un ko dara dizainers, kas, kā viņa skaidroja, ir ļoti plaši jēdzieni, jo dizainā robežu praktiski nav.
No 1. maija Indra Roga pēc abpusējas vienošanās atstājusi Valmieras teātra mākslinieciskās vadītājas amatu.
Mūsdienās dzīvojam laikmetā, kad ir viegli piekļūt daudzveidīgai un lielapjoma informācijai, bet tas rada arī jaunus izaicinājumus – kritiski izvērtēt pieejamo un kā verificēt jeb pārbaudīt apgalvoto.
Ir tiešām labi izdomāts, ka 1. maijs ir darba svētki makšķerniekiem, konkrēti spiningotājiem. Šajā dienā sabiedrības labākā daļa, protams, dodas pie Mātes dabas krūts – Latvijas bezgalīgajos upju un ezeru plašumos, lai pēc nosacītas ziemas guļas un pavasara nārsta dotu piepīpēt līdakām. Mūspusē trešdien visi ceļi veda uz Burtnieku – ar un bez laivām piekabēs vieglās automašīnas un busiņi ar vīriem un gan jau arī dažām sievām – spiningotājām devās uz Sirmo, lai jau no agra rīta īsāku vai garāku dienas nogriezni pavadītu ezerā, risinot mūžseno jautājumu: kurš gudrāks – zivs vai cilvēks?
Šķiet, ka tikai vēl aizvakar tikām uzņemti Eiropas Savienībā, bet kalendārs ir nepielūdzams – kopš 2004. gada 1. maija, kad tas notika, rīt apritēs jau 15 gadi, kuru laikā, bēdu nepazīstot, izaugusi pavisam jauna paaudze ar pavisam citām prasībām un ambīcijām. Tikmēr lielākoties daži mani vienaudži joprojām ar aizrautību šo izvēli kritizē, uzskatot to par aplamu, jo: cilvēki pamet Latviju, lauki tukšojas, skolas tiek slēgtas, vienvārdsakot, viss ir slikti un pie tā vainojama ļaunā Eiropa, kuras sankciju politika kaitē Latvijas šprotu ražotāju eksporta biznesam utt., utjpr.
Es esmu par depozītsistēmu, bet ne tādu, kādu pašlaik tiek plānots ieviest, proti – depozītu nelielam skaitam PET pudeļu (piena, kefīra, jogurta, lielās ūdens pudeles tajā nav iekļautas), daļēji stiklam un alumīnijam. Domāju, ja tas būtu izdarīts pirms 10 gadiem, tas būtu devis labus rezultātus, tomēr pašlaik, kad visa pasaule ir nonākusi pie katastrofāla plastmasas apjoma un nekontrolējamas tās izplatīšanās (palikšanas) dabā, ir jāsaprot, ka tērēt 30 miljonus šīs problēmas risināšanai Latvijā, turklāt apzinoties, ka risinām to tikai daļēji, būtu ne vien bezatbildīgi, bet, arī globāli vērtējot, videi nedraudzīgi. Ir jāskatās plašāk. Arī taromātu ražošana prasa resursus. Agrāk vai vēlāk būs jāmeklē jauni risinājumi, ko darīt ar visu pārējo iepakojumu, to skaitā dzērienu, pārtikas, tehnikas, sadzīves preču, elektronikas.