Grozies, kā gribi, bet tieši vasara, manuprāt, ir tas laiks, kad autovadītājiem visbiežāk nākas sagrēkot ar kādu lieku stiprāka dzēriena glāzi. Labi, ja tas beidzas bez nopietnām sekām, taču pasākums brīvā dabā ar gaļas cepšanu, alus un stiprāku dziru baudīšanu, pēcāk mājup braukšanu jau nedaudz siltā prātā vai — Dies nedod — kārtīgā vīra dūšā dažkārt beidzas ar pavisam klusu, ziediem un kroņiem dekorētu pasākumu kādā vēsā ēkā...
Nu, tik traki jau arī nav, ka no katra pa lielceļu pretim braucoša tīruma kuģa vajadzētu par varītēm gandrīz vai grāvī stūrēt. Tomēr skarbā apdrošinātāju statistika liecina — pēdējos gados pieaudzis gan specializētās lauksaimniecības tehnikas izraisīto ceļu satiksmes negadījumu skaits, gan izmaksāto apdrošināšanas atlīdzību apmērs. Piemēram, 2016. gadā traktortehnikas izraisīto ceļu satiksmes negadījumu skaits bija 195, un par tajos nodarīto kaitējumu izmaksātās atlīdzības bija attiecīgi 195287 eiro.
Šonedēļ sveicam vai visos laikos populāro vārdu nesējus — pirmdien ar skaistākajām vasaras puķēm suminājām Kristīnes, otrdien Jēkabus, trešdien Annas, šodien — Martas.
Režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS reiz atzinās, ka teātris ir tik ļoti nepanesams, ka nespēj bez tā dzīvot. Kad izrādi vēl tikai idejas un ieceres līmenī kā tikko dzimušu, vēl krunkainu, mazliet neveiklu un bezspēcīgu bērnu uzliec uz galda publiskai apskatei sākumā kolēģiem, pēc tam skatītājiem, kuri vērtē, diskutē, izsaka piezīmes. Paiet pāris mēneši, izrāde saaug ar ģimeni — radošo ansambli, bērns ir pieaudzis un izrādās, ka tu vairs šajā ģimenē nevari piedalīties. It kā vari un nevari reizē. Pastāvīga vientulība, ar ko jādzīvo. Tomēr teātris ir dzīvā māksla, bet viss dzīvais — mīlestība.
Interesanti bija uzzināt, ka pirmsākumos Vecpuišu parkā bija iecerēts liliju dārzs. Šobrīd, kad parkā notiek pārvērtības, padomāts arī par lilijām — jaunajā puķu dobē to būs diezgan daudz, tiesa, tās nebūs īstās, bet dienziedes jeb dienlilijas.
Valmieras pašvaldība ik gadu atvēl līdzekļus elementu papildināšanai pilsētas publiskajos rotaļu laukumos. Šoreiz par diviem elementiem bagātāks kļuvis rotaļu laukums Raiņa ielā 3 pie Dzirnavu ezeriņa. Ir novērots, ka šis laukums arī ir visvairāk apmeklētais.
Valmieras pilsētas pašvaldība šovasar īsteno projektu «Gaujas krasta daļas Valmieras pilsētā sakopšana un labiekārtošana dabas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un aizsardzībai», kas tika atbalstīts Latvijas vides aizsardzības fonda izsludinātā projektu konkursa «Dabas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un aizsardzība» aktivitātē «Vietējās vides iniciatīvas».
«Gribēju turpināt mācīties, lai gan īsti nebija skaidrs, ko tieši savā dzīvē vēlos darīt, uz visiem 100 procentiem nebija. Tā nu izvēlējos studiju programmu, kas visvairāk gāja pie sirds, tepat Vidzemes Augstskolā — Komunikācija un sabiedriskās attiecības. Līdz šim brīdim neesmu nožēlojusi savu izvēli un domāju, ka arī nenožēlošu, jo man ir sirsnīgas kursa biedrenes, zinoši un profesionāli pasniedzēji, no kuriem es iegūstu ļoti daudz,» tā stāsta Sanda Mona Muska — Vidzemes Augstskolas 2. kursa studente.
Skaistā vietā
Reti vairs kāds atminēsies, ka savulaik, 1942. gada jūlijā, svinīgi atklāts Valmieras novada muzejs? Ievērojamo notikumu atspoguļoja arī vietējais laikraksts Tālavietis, lasītājus informējot par darba laikiem un apmeklējumam piemērotākām dienām (svētdienās plkst. 10 — 15, trešdienās 13 — 18, ceturtdienās 15 — 20), gan par vērtīgajām senmantām, kuras «nu tagad aplūkojamas ikvienam interesentam». «Piemiņas glabātājs,» kā rakstā jūsmīgi cildināts jaunatvērtais vēstures muzejs «atrodas ļoti skaistā vietā, bijušajā tūristu mītnē Gaujas krastā.
Turpmākais stāsts noklausīts no autora jaunības dienu drauga, kuram darba darīšanās bieži nākas ceļot, tostarp arī uz Krieviju, ieskaitot arī šīs valsts aiz Urālu kalniem esošās lielpilsētas.