Valmieras svētku un ikrudens Simjūda tirgus mēdz arvien parādīt kaut ko jaunu ar pavisam svaigu, pat netradicionālu amatniecības idejas īstenojumu. Arī nesen notikušais pilsētas svētku tirdziņš piedāvāja ne vienu vien patīkamu pārsteigumu. Uz Valmieru pirmo reizi tirgoties bija atbraukusi mājražotāja DAGNIJA MELDERE no Saulkrastiem. Un viņai līdzi bija — stila lampas.

Lai īstenotu savas biznesa ieceres, ikviens 18 līdz 40 gadus vecs jaunietis aicināts pieteikties Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) pasākumam «Laukiem būt!», kura ietvaros plānota informatīvā diena, mācības un noslēdzošs biznesa ideju konkurss.

Valmieras teātra 2017./2018. gada sezona skatītājus sagaidīs ar daudzpusīgu repertuāru un klasikas darbu iestudējumiem, ar kuriem debitēs gan viesmākslinieki, gan nominācijas un atzinības guvušie Latvijas režisori.

Vasara ir atvaļinājumu laiks. Kādam tas paiet Eiropā, citam dārzā pie jāņogu krūma, Gaujas krastā. Lielākā atvaļinājuma nozīme- ļaut cilvēka atpūsties, krāt spēkus jaunajam darba cēlienam.

Sarunu valodā ir iegājies: esam maza tauta, dzīvojam valstī, kurā 2 miljoni iedzīvotāju. Skatoties patiesībai acīs, tā tas nav. Pirms dažiem gadiem tika veikta tautas skaitīšana, un divus miljonus vairs nevarēja saskaitīt. Ne jau visa negatīvā statistika uz zemo dzimstību un iedzīvotāju novecošanos norakstāma. Savu artavu pēdējās desmitgadēs devis arī emigrācijas vilnis, kas aiznesis vismaz pārsimt tūkstošus darbā svešās zemēs. Aiznesis tos, kas jauni, kas brieduma gados, un ne jau pie mums, bet ārpusē viņi veido ģimenes, tur dzimst bērni.

Valmieras pilsētas svētkos Latvijas Sporta suņkopības federācijas un pilsētas pašvaldības rīkotajās Nacionālās suņu daudzcīņas sacensībās domes priekšsēdētājs Jānis Baiks man jautāja, kāpēc tajās neredz Valmieras Kennelkluba pārstāvjus, un bija pārsteigts, kad paskaidroju, ka viņiem šajās sacensībās aizliegts piedalīties. Kas ir aizliedzējs? Latvijas Kinoloģiskās federācijas prezidijs.

Pirms pāris nedēļām manā darba e-pastā iebira kāda vēstule no sērijas «Dear Mr. ...». Allaž šādas un līdzīgas acumirklī bāžu vienā maisā un nosūtu tās tālāk uz miskasti. Šī reize nebija izņēmums — čik, čik, un gatavs.

Piektdienas pēcpusdienā sākās otrais Valmieras vasaras teātra festivāls, uzsverot, ka šogad tas domāts kā piedzīvojums ģimenēm un bērniem.

Lai gan Rūjienas novadā dažnedažādi kultūras sarīkojumi notiek visu gadu un iedzīvotāji, iespējams, ir pat izlutināti ar vienmēr pārbagātajām svētku programmām, kurās organizatori centušies izdabāt visām paaudzēm no bērniem līdz sirmgalvjiem, tomēr pilsētas svētki, protams, ir viens no gada lielākajiem un iecienītākajiem sarīkojumiem.

Ko tur slēpt, itin bieži nācies, pa mazākiem lauku celiņiem braucot, redzēt grāvmalās milzu kaudzes ar šķeldai savesto visu to, ko nevar aizvest uz zāģētavu vai ostu. Turpat netālu bieži vien ir pļavas ar tik milzīgām traktora riteņu atstātām risām, ka skaidrs — šajā mežizstrādes tehnikas nesaudzīgi izpostītajā ceļā vairs ilgi zāle neaugs un arī iebraukt nevarēs. Atļaušos teikt, ka tur strādājuši privātie — vai nu legāli, pļavas saimniekam, ja tas dzīvo turpat blakus, kādu sāpju naudu atmetot, vai arī pa kluso, izmantojot to, ka šīs pļavas īpašnieks dzīvo kaut kur tālu un pēc tam tikai tiks nostādīts jau notikuša fakta priekšā. Pavisam citāda pieeja šādiem gadījumiem, kad lielākas cirsmas nav gluži ceļmalā, un, lai no tām izvestu baļķus, jāšķērso privātīpašums, ir Latvijas Valsts mežiem.