Kopš 30. jūnija atkal esam zaudējuši kādu daļu no savas personīgās identitātes. Ja pilnīgi precīzi, to ir iespējams zaudēt ikvienam pilsonim, kuram nezin kāpēc nepatīk pašam savā pasē redzēt savu dzimšanas datumu. Kā jau demokrātiskā sabiedrībā, gan jau tādi īpatņi mums apkārt ir, pieļauju, ka viņiem šīs līdz šim spēkā esošās, manuprāt, ļoti uzskatāmās un ātri nolasāmās identitātes pazaudēšana, vietā iegūstot bezpersonisku, toties unikālu  11 ciparu  kombināciju, saistīta ar tīri privātām un ne vienmēr juridiski tīrām interesēm. Izrādās — līdzšinējā personas koda galvenais trūkums esot tā pirmā daļa, kas sastāv no cilvēka dzimšanas datuma. Kā uzskata Datu valsts inspekcijā, tas sniedzot pārāk daudz informācijas tad, kad tas nav nepieciešams... Pieļauju, ka viena no vietām, kur cilvēkam ar jauno personas kodu būs vieglāk, būs darba birža: labi saglabājušies pretendenti plus mīnus 50 varēs noslēpt savu patieso vecumu un, iespējams, vieglāk dabūt darbu.

Nav tā, ka Valmierā asfaltē un remontē tikai maģistrālās ielas, kuras jau līdz tam bijušas kaut bedrainā un krietni vien lāpītā, tomēr asfaltā. Piemēram, šovasar viena no Kārlienas mazajām ieliņām ar grants segumu arī pārtop mūsdienīgā kustības artērijā, kur transportam būs asfalts, bet gājējiem trotuāri gar abām ielas malām gandrīz vai visā tās garumā.

Pirms pāris dienām darbu Valmierā, pārsvarā pilsētas zaļumsaimniecībā, sākusi trešā skolēnu grupa.  Pašvaldībā pastāstīja, ka vakar jaunieši strādājuši memoriāla, Karātavu kalniņa teritorijā un citviet.

Lai arī ķiploks, kā daudzi citi kultūraugi, ir nācis no Vidusāzijas reģiona, Latvijā tas pazīstams jau sen. Mūsu senči ļoti labi prata izmantot šī auga dziednieciskās īpašības, bet mūsdienās mēs par ķiploku kā «zālēm» atceramies laikā, kad plosās gripa, visā pārējā laikā ķiploks ir pieprasīts dārzenis.

Zemnieku saimniecība «Vīķi» atrodas Latvijas pierobežā — Mazsalacas novada Ramatas pagasta «Raudītēs». Šī senā un allaž sakoptā mājvieta ir varenu, senču stādītu koku sargāta. Daudzi saimniecību un tās viesmīlīgo saimnieci pazīst jau gadiem ilgi, jo: kā vajadzīga medus burka ziemai, tā tiek meklēts INGRĪDAS VĪĶES tālruņa numurs. «Raudītēs» ievāktais gardums kā īpašs sveiciens no Latvijas ne reizi vien ir aizceļojis arī tālu pasaulē. Kāda biškopībā ir šī vasara, par kuru tagad daudzi saka: ne šāda, ne tāda? Stāsta saimniece Ingrīda.

«Draudzība ir kā koks, nav svarīgi, cik tas liels, bet gan, cik dziļi sniedzas tā saknes» — šie vārdi īsi, bet precīzi raksturo Valmieras 5. vidusskolas un Halles ģimnāzijas sadarbību.

Par Jāni Gresti dažādos laikos ir teikts un rakstīts: «Personība», «Rets pedagoga talants», «Rūcošs akmens kalnā un strautā», «Laikam gan pats uzticamākais un pašaizliedzīgākais Blaumaņa draugs», «Ko nu tas dulnais, tas jau tik pa gaisu vien skrien, skaidrs, ka savu galu ņems Sibīrijā», «Bet tad nu anekdošu stāstītājs... oi, oi, oi!»

Latvijas augstskolas cita pēc citas paziņo savus nākamos laimīgos studentus. Liesma jau ziņoja, ka Latvijas Kultūras akadēmijā jaunajā mācību gadā mācīsies Valmieras teātra kurss.

Noslēgusies pieteikšana Ainavu dārgumiem Latvijā. No Rencēnu pagasta raksturīgākās dabas vērtības izvērtēja un pieteica komanda: 1. bibliotēka un skolas novadpētniecības muzejs, kā arī individuāli bijusī Rencēnmuižas iedzīvotāja no «Rozes» mājām Mirdza Belogrudova. Viņa raksturoja muižas panorāmu no putna lidojuma, bet Andra Auniņa un Inese Birzkope pastāstīja par tepat esošo dubulto ozolu aleju abpus ceļam pirms muižas ēkas. Tā kādreiz stiepusies līdz pat ieejai tajā. Redzeslokā arī Tīlikas dižozols, kas savu kuplo zaru skatienu vērš pretim Rencēnmuižas dīķu kaskādei. Neparasti greznojas muižkungu Krīgsmaņu (tēva un dēla) laikā ceļā uz Ošupes ezeru stādīto ozolu birzs, kas lauka vidū taisnstūra formā, saules staru ieskauta, greznojas katrā gadalaikā.

Lai sekmētu un attīstītu infrastruktūru saturīgai un veselību veicinošai brīvā laika pavadīšanai, Kocēnu novada Bērzainē šovasar top multifunkcionāls sporta laukums.