31. janvārī, Valmieras pilsētas pašvaldības deputātiem vienprātīgi balsojot «par», apstiprināts Valmieras pilsētas pašvaldības 2019. gada budžets.

Lai cik modernas ir šodienas tehnoloģijas un to iespējas, reizē, kad sāk māju būvēt vai pie jau uzbūvētās aka jārok, joprojām daudzi talkā sauc rīkstniekus – prasmīgus cilvēkus, kuri ar koka klūdziņas vai arī citādiem veidojumiem prot noteikt, kur pazemē ir ūdeni saturošas āderes. Skeptiķi šādas cilvēku spējas gan vēl bieži apšauba, bet rīkstnieki savas spējas pierāda ar reāliem darbiem.

Krišjāņa Kariņa vadītajai valdībai, sastādot valsts budžetu nu jau krietni vien tekošajam 2019. gadam, noteikti nāksies nodarboties ar konsolidāciju. Šo gudro vārdu lieto latviski krietni vien labāk izprotamā teiciena – savilkt jostu – vietā. Ja valsts budžetu nākas sajozt ciešāku, tad loģiski būtu meklēt tās vietas, kur tēriņi līdz šim bijuši pārāk lieli un kur tos iespējams, ja ne pilnīgi nogriezt, tad krietni samazināt gan.

Latvijā parasti ātri izplatās ziņas par kārtējiem vilku uzbrukumiem lauku saimniecību ganāmpulkiem. Tā tas noticis arī šoreiz, kad nelūgtie ciemiņi no meža naktī bija ieradušies kādā Naukšēnu pagasta zemnieku saimniecībā, kur tika nokosts teļš.

Piedod, Liesmas lasītāj, ka ar savu rakstīto uzplēšu brūces Latvijas un Jūsu miesā un dvēselē. Citādi nevaru. Ai, kā gribētos, ka mēs ikviens apjaustu mūsu nelaimes un to cēloņus. Tikai tad mēs varēsim cerēt uz pozitīvām pārmaiņām, ko īpaši gaidām šobrīd, kad darbu uzsākusi jaunā Saeima un valdība. Šī raksta virsraksts ņemts no nesen klajā nākušās manas grāmatas Latvijas Dzīvības Stratēģija, kurā analizēju atjaunotās neatkarības gados pieļautās liktenīgās kļūdas. Un ne jau es viens tās konstatēju un uzrādu. Piemēram, publiciste Anda Līce Latvijas Avīzē ik pa brīdim atgādina – kā reiz 2017. gada rakstā. Citēju: «Vesels gadsimta ceturksnis – trešdaļa mūža mums bija atvēlēts, lai savai valstij ieliktu stiprus pamatus un uzceltu vismaz pirmo stāvu. Patlaban ir sajūta, kā pamestā būvlaukumā stāvot – labie materiāli ir izvazāti, strādnieki sēž pīppauzē, bet priekšnieki nezina, ko darīt ar kļūdaino būvprojektu. Ko mēs esam salaiduši un turpinām laist dēlī – vai tikai ekonomikā? Varbūt cēlonis slēpjas kaut kur pavisam citur.»

Valmieras SOS bērnu ciematā pieejami pakalpojumi, kas lieti noder katrai ģimenei, kurā aug bērni.

No 18. līdz 27. janvārim Berlīnē risinājās pasaules lielākā un nozīmīgākā pārtikas, lauksaimniecības un dārzkopības izstāde «Zaļā nedēļa», kurā aktīvi līdzdarbojās arī projektā «LIVONIJAS KULINĀRAIS CEĻŠ» iesaistītie Latvijas un Igaunijas uzņēmēji. Viņi iepazīstināja izstādes apmeklētājus ar abu valstu kopīgo gardēžu tūrisma piedāvājumu – zīmolu «Livonijas garša». Kopīgā stendā gardēžu pieturvietu saimnieki no Vidzemes, Kurzemes, Dienvidigaunijas un Rietumigaunijas aicināja nobaudīt un iegādāties sev vai ciemakukulim dažādus labumus, kas atklāj Livonijas garšas – ar saknēm tīrā dabā, kulinārajā mantojumā un jaunradē.

Šī ziema atnākusi un joprojām turpinās ar pēdējos gados neierasti biezu sniega segu. Lauku apvidū viensētās katrs par savu durvju priekšu rūpējas pats, pārējais jau pašvaldības ziņā – ar kādiem resursiem un cik bieži tā var atļauties mazos lauku celiņus izšķūrēt. Nedaudz citāda situācija ir ciematos un pilsētās, kur daudzviet mēdz krustoties pašvaldības un privātās intereses. Šie krustpunkti, kā jau tas dzīvē ierasts, mēdz būt gan ar pozitīvu pieredzi, gan... Bet visu pēc kārtas!

Valmiermuižas alus darītava investējusi 10 tūkstošus eiro jaunas zeltera garšas izveidē bērniem. Tas tapis ar Gardu muti zīmolu, kas izceļ tīras Latvijas garšas. Cidoniju - suņuburkšķu zelterī Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi no Valmiermuižas akas smeltajā ūdenī saspēlējas Latvijas bioloģiskā cidonija, gurķis un garšaugu dārzos izlolotais suņuburkšķis.

Pēc novada skolu reorganizācijas pamainījušās arī bijušās Vaidavas izglītības iestādes ēkas funkcijas – tā vairāk tiek izmantota sporta, kā arī internātpamatskolas vajadzībām.