Labdarības koncertā «Nāc līdzās!» uz skatuves kāps «Bitītes» bērniņi ar atšķirīgu varēšanu, apliecinot, ka katrs no viņiem ir šīs pasaules spēks un brīnums.

Nupat sanāca aprunāties ar labu draugu, kurš vairākus pēdējos gadus ar savu fūri turp un atpakaļ izbraukājis simtiem tūkstošus kilometru pa Eiropas valstīm — gan pa kontinentu, gan arī Lamanšam otrā pusē, kādus pārsimt tūkstošus ik gadu. Katra tālā reisa sākumā viņam iznāk braukt ārā no Latvijas un katru reizi mājupceļā — braukt iekšā. Nestāstīja šoferis man par visiem Latvijas robežpunktiem, kur savulaik par valsts naudu tika sabūvētas caurlaides ar lepnākiem vai mazāk lepniem kabinetiem un visu pārējo, pieminēja tikai divus — Grenctāli un Ainažus. Pirmais uz robežas ar Lietuvu, otrais uz robežas ar Igauniju.

Latvietis kopš sendienām radināts pie galējībām — ne velti vācu baroni blakus baznīcām cēla krogus, lai pēc grēku nožēlošanas tiktu sagrēkots no jauna un varbūt pat vēl mežonīgāk, tādējādi nabaga zemnieciņš līdz mūža galam tā arī netika skaidrībā, vai viņš bijis uzticams Dieva kalps vai postošu kaislību plosīts uzdzīvotājs. Arī vēlākajos gados maz kas mainījās:  daļa tautiešu pieslējās marksisma, daļa — buržuāziskajiem ideāliem, saņemot katrs pēc nopelniem — kā pirmie, tā otrie tika nolemti iznīcībai uz revolūcijas altāra.

Decembra sākums latviešu literatūras vēsturē saistās ar rakstnieka Pāvila Rozīša vārdu. Šogad aprit jau 127 gadi kopš viņa dzimšanas, bet Valmiera savu iemūžinātāju atceras ne tikai apaļās jubilejās vien. Ikdienā par viņu atgādina skulptūra «Valmieras puikas» pie Vidzemes Augstskolas nama Cēsu ielā, bet vismaz reizi gadā par puikām pirms simt gadiem un šodien iznāk parunāt īpaši. Valmieras bibliotēka, rakstnieka piemiņu godājot, aicina pilsētas skolu jauniešus uz Valmieras puiku dienu, un pēdējos gadus norisēs iesaistās arī Vidzemes Augstskola.

Pirmo apsveikuma kartīti LIGITA KRIEVIŅA izgatavojusi vien pirms pāris gadiem, lai pārsteigtu jubilejā kādu no saviem draugiem, bet nu jau šī nodarbe kļuvusi par nopietnu aizraušanos, kura nomierina, ļaujot sakārtot domas. Izrādot jaunāko kolekciju, Ligita atklāj, ka vienas kartītes tapšanai nepieciešams smalks roku darbs stundas garumā, bet pats interesantākais šajā stāstā ir paradokss, ka klasiskie rokdarbi — adīšana, tamborēšana — viņas straujajai dabai vienmēr bijuši vienaldzīgi, taču ar kartītēm esot pavisam citādi — šovasar pacietīgi gatavotas galda kartes māsīcas, pēc tam arī dēla kāzām.

Kopš 6. septembra Ķoņu pagasta pārvaldē reizi nedēļā otrdienu pusdienlaikos Aleksandras Ločmeles vadībā notiek vingrošanas nodarbības, kuras nebeidz vien slavēt VENTA KRASTIŅA no Ķoņu pagasta Selbužiem:

Pirmdien Ķoņu pagasta bibliotēkā kļuvām par lieciniekiem vēsturiskam brīdim — darbu sāka jaunā Ķoņu bibliotēkas vadītāja un kultūras pasākumu organizatore EGITA PODNIECE. Egita dzimusi Smiltenē, Valmierā pamācījusies grāmatvedību, bet beigusi Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras koledžu, iegūstot kultūras menedžera ar specializāciju radošajā fotogrāfijā sertifikātu, un kopš sestdienas apmetusies Naukšēnos. Meitenei jau iepatikušies šejienes atsaucīgie un draudzīgie cilvēki, kuri prot radīt drošības sajūtu, ka netiksi atstāts vienatnē ar savām grūtībām.

Uz Ķoņu dzirnavām dodamies bez iepriekšēja brīdinājuma, jo zinām, ka tajās ne tikai allaž smaržo pēc svaigi ceptas maizes, bet arī pirms Ziemassvētkiem iegādājama gardā piparkūku mīkla, darināta pēc Ievas Nikoletas Dāboliņas speciālās receptes. Dzirnavu un viesu nama saimniece MIRDZA ČĀKURE mūs uzreiz ved pie superīgā dāvanu skapja, kas līdz Ziemassvētkiem vēl tiks krietni papildināts:

Īstu Ziemassvētku brīnumu Ziemeļvidzemes internātpamatskolas bērniem uzbūruši Latvijas Bērnu bāreņu fonds un apdrošināšanas kompānija BALTA, skolas ēkā Dauguļos ierīkojot terapeitisko spēļu istabu.

No manis atkarīgu iemeslu dēļ pagājušajā nedēļā tev, lasītāj, nācās iztikt bez Rūcamlapas. Ļoti ceru, ka pirmā daļa no sarunas ar Dīzeļu remonta centra šefu ERVINU GRENCI vēl nav aizmirsusies. Šodien turpinām!