Tiem valmieriešiem, kuru ikdienas ceļi ved garām bijušajam maizes kombinātam, noteikti nav palikušas nepamanītas šīs vienubrīd galīgi pamestā padomju laika industriālās maizes ceptuves ēku kompleksa pārvērtības. Tām visciešākā saistība ar lielu ražošanas uzņēmumu otrā Gaujas krastā, tāpēc Valmierietim par visu šī procesa anatomiju klāsta SIA VALPRO valdes priekšsēdētājs Aivars Flemings.
Pirms 130 gadiem
1888. gada 9. maijā (j. st.) Kauguru pagastā kalpu pāra Mārča un Marijas Kārkliņu meitai Annai piedzimst ņiprs puišelis, kuram kristībās luterāņu baznīcā ar mācītāja Jāņa Neilanda svētību dod divus vārdus: Kārlis un Voldemārs. Ierakstā par vecākiem norādīts, ka māte ir neprecētā Anna Kārkliņš Kauguru pagasta Iemetējos. Par kūmām aicināti šo māju saimnieks Jānis Briedis ar sievu Mariju un pašas brālis, zēna krusttēvs Kārlis Kārkliņš. Iemetējos bez Annas, kurai tobrīd jau 32, dzīvo jaunākie brāļi — Mārcis un jau minētais Kārlis. Par zēna tēvu nekas nav zināms. Autobiogrāfijā publicists un literatūrzinātnieks Kārlis Kārkliņš rakstīs: „Mana māte bija neikdienišķa sieviete. Viņas dzīvei bija noteikts mērķis. Viņa izvadīja mani skolotāju seminārā un pēc tam aizgāja mūžībā. Māte upurēja dzīvi manā labā. Spēku dzīvot viņa smēla reliģijā. Viņa bija izaugusi hernhūtiešu apvidū. Katru svētdienu gāja baznīcā un uzticīgi kalpoja savam Dievam. No viņas es mantoju dziļu reliģiozitāti un garīgas intereses. Vispirms mācījos Kauguru un Jaunvāles pagasta skolā. [..] Labi es jutos Trikātas draudzes skolā, kurā par pārzini darbojās Jēkabs Mūrnieks. Aizmirsis savu personīgo dzīvi, viņš pilnīgi ziedojās savu skolnieku labā. Viņš bija skolotājs no Dieva žēlastības. Viņš atbalstīja mani materiāli un garīgi. J. Mūrnieks mani ievadīja skolotāja gaitās, no kurām nekad neesmu novērsies.” (Trimdas rakstnieki. 1947.)
Karstā vai vēsā dienā katram ir sava veida atpūšanās. Vieniem tīkama ir ēnā pasēdēšana, citiem desu cepšana ugunskurā. Varētu vien priecājoties nopriecāties, ka gan vieniem, gan otriem nu arī Valmierā Gaujas krasta nostūrī pie Vanšu tilta ir izveidota lieliska atpūtas vieta. Te laikam gan Valmierā šobrīd ir vienīgā it kā oficiālā vieta, kur no akmeņiem izveidotos īpašos laukumos var pie Gaujas arī ugunskuru uzkurināt.
Miķelim un lielai daļai valmieriešu arīdzan jau aizmirsies, pirms cik gadiem ar lielu pompu tika ielikts pamats jaunajam Valmieras peldbaseinam. Toreiz klāt bija arī izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis. Sen pagājuši – būs jau kāds pusducis – arvien jauni, atkal un atkal uz priekšu pārceltie baseina nodošanas ekspluatācijā nodošanas termiņi. Vēl martā vietējie peldēt mācētāji un arīdzan nemācētāji vēl cepās par celtnieku un visādu citādu baseina aprīkotāju gliemeža gaitu, bet šodien, kad maijs ārā finišē ar pat pērnajai vasarai neraksturīgiem plus grādiem, vairums no viņiem vairs neuztraucas – tūlīt taču varēs baudīt Gaujas viļņu spirdzinošo vēsumu, kas pie tam būs par baltu velti atšķirībā no jaunā peldbaseina labumu izmantošanas.
Stingru robežu nenoteikšana pat starp valstīm ne reizi vien vai visu pasauli ierāvusi konfliktos. Ne mazāku viļņošanos dažkārt šāda neskaidrība rada arī daudz, daudz mazākos mērogos, kā tas Latvijā vērojams starp dažām pašvaldībām. It sevišķi, kad nav jārunā par viena vai otra īpašuma piederību, bet par teritorijas sakopšanas darbiem. Lielisks paraugs neskaidrībai par teritorijas piederēšanu ir kāds nu jau pasen, (iespējams, pat pirms pēdējās šī gadu tūkstoša vētras) ceļa malā uz Cēsīm pie Valmieras robežas pusnolauzts pamatīgs ozols un tā galotne.
1956. gadā, kad man bija trīspadsmit, mēs ar māti un māsu atgriezāmies no Sibīrijas, un par radiem nezināju gandrīz neko: viņi bija izklīduši visa pasaulē. Māte bieži stāstīja par savām četrām vecākajām māsām, diviem jaunākajiem brāļiem, savu tēvu un māti, 28 māsīcām un brālēniem. Man visi tie vārdi juka kopā, un nolēmu uzzīmēt plāniņu. Lapas vidū vienu zem otra pierakstīju visus septiņus bērnus, kreisajā pusē viņu tēvu un māti. Tas bija mana ciltskoka sākums. To paplašināju, aptaujāju radus. Pierakstīju mātes, tēva un radu atmiņas, no 1984. gada pierakstu dienas notikumus, katrai veltot tikai rindiņu, mēnesim lapaspusi.
LLKC «Pļaušanas servisa» jaunākā 29. maija informācija vēsta, ka skābbarības gatavošana nu jau pilnā sparā notiekot visos reģionos. Zāles paraugu noņemšana un laboratorijas analīzes rādot, ka pašlaik esot labs laiks gatavot tieši skābbarību un varot arī sagatavot lielisku stiebrzāļu sienu. Vidējie un vēlā āboliņa lauki gan vēl varot gaidīt, bet pārējie zelmeņi jāpļauj. Speciālisti iesaka pirmo pļāvumu novākt vēl pirms lietiem, lai, sagaidot mitrumu, zāle ar jaunu sparu varētu ataugt un dot jaunu ražu.
Sestdien Valmierā un pēcāk arī Rūjienā sezonas atklāšanas brauciena ietvaros piestāja Antīko automobiļu kluba Padomju tehnikas sekcijas braucamrīki — kopumā 45 ekipāžas.
Februārī Latvijas Zirgaudzētāju biedrības (LZB) biedru kopsapulcē par darbu aizvadītajā gadā apbalvoja labākos valsts zirgaudzētājus un nozares popularizētājus. Starp viņiem — Latvijas lielākā SIA «Burtnieku Zirgaudzētava», kurai pēc LZB pārraudzības datiem pērn visvairāk dzimuši kumeļi, visvairāk novērtēto jaunzirgu un ganāmpulkā — vislielākais zirgu skaits. Kā tas izdodas, to «Liesma» vaicāja SIA «Zirgaudzētava Burtnieki» saimniekiem JĀNIM un ILONAI JURAŠIEM.
Projektā «Sporto visa klase» četrus gadus ir iesaistījusies Valmieras Pārgaujas sākumskolas 6.d klase. Ar milzu apņemšanos un sapurināšanos klases kolektīvs, neraugoties uz mazāk veiksmīgo sākumu, šogad izcīnīja 2. vietu finālsacensībās. Projektam bija ievērojama atsaucība no pašvaldību un izglītības iestāžu puses, jo četru gadu laikā ir iesaistījušies vairāk nekā 5200 bērnu no 230 klasēm un 67 pašvaldībām.