Pieticīgi pelēkā grāmata mīkstos vākos iepriekšējā dzīvē bija tāda nevēlama — kā jebkura, kas atgādināja pirmās brīvvalsts laiku. Taču interesentus vienmēr saistījusi lokālā vēsture, arī mūsējā. Par to pārliecināti arī Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja INGRĪDA ZĪRIŅA  un novadpētniecības platformas Historia.lv redaktors VALTERS GRĪVIŅŠ. Gaisā virmo ideja publicēt Hermaņa Enzeliņa grāmatas “Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē” atkārtotu un papildinātu izdevumu, tādēļ jautājums: kāpēc?

Viņi var precīzi pateikt, kad uzšķīlusies pati pirmā dzirkstelīte: 1966. gada 6. martā deju vakarā toreiz tikko uzceltajā Valmieras kultūras namā. To datumu ANDRIS  un ANNA STRŪKAS saglabājuši katrs savas sirds stūrītī cauri pieciem gadu desmitiem. “Mēs tikāmies martā,”Anna šķelmīgi citē Paula dziesmu un piebilst: pūpoli gan toreiz vēl neziedēja!

Lūcijas dzimtā puse ir Ēdole. Tētis kara laikā pazudis, mamma abas māsas audzināja viena  un jau no agras bērnības radināja pie darba. Lūcija vasaras brīvlaikos gāja ganos, lai dabūtu brīvpusdienas. Pēc Alsungas vidusskolas Lūcija vēlējusies studēt Rīgā, bet, tā kā vienīgā pelnītāja bija mamma, nolēmusi kopā ar draudzeni doties uz Valmieru, lai iegūtu audējas specialitāti un strādātu stikla šķiedras rūpnīcā.

Vēsturiskā brīdī

Par valmieriešu un apkārtnes zemnieku dāsno finansiālo atbalstu valsts pirmajās darbības dienās liecina mazāk zināms fakts: 1918. gada 29. novembra sapulcē Baltijas Lauksaimnieku biedrība nolemj „apsveikt jauno brīvās Latvijas valdību un tās pirmo priekšnieku, biedrības bijušo un iecienīto agronomu Kārli Ulmani. Sapulces dalībnieki ziedo 725 vācu markas, biedrība pati 2000 markas.  Šo naudu nodod ministru prezidenta Ulmaņa rīcībā.[..]”

Tā tikai šķiet, ka mums apkārt nav vairs nekā ievērības cienīga, ka viss Valmierā smuki nolīdzināts, apsēts ar zāli, nobruģēts un noasfaltēts... Ir mums vietas tepat pilsētas centrā, kur iespējams T-Ā-D-U adrenalīnu pasmelties! Tā kā Miķelim šīs vietas gluži vai rokas stiepiena attālumā, dažas norādes – kur ko meklēt un kādas lietas iedomāties.

Par spīti klimata sašūpošanai martā pūpolu plaukšana un gājputnu klaigāšana sola, ka pavasara atnākšana  ir nenovēršama. Paredzams, ka bērzu, liepu un ievu pumpuru atvēršanās (vai  spridzināšana) šogad notiks pat vienā siltā nedēļā. Vajadzīgs vien spirgts un spēcīgs pavasara lietus, kas arī vienīgais var pamatīgi izskalot ielas un vēl kaut cik paglābt daudzu Valmieras  koku saknes no pārmērīgās iesālīšanas ziemā.

Kad pavasaris sauc uz skaistu skatu baudīšanu pilsētas ielās, neizpaliek arī dažu agrāk neierastu paskatu pamanīšana. Starp tiem nu arvien izteiktāka ir atkritumu urnu neregulāra iztukšošana autobusu pieturās.

Lai aizsargātu un attīstītu Latvijas kultūras un dabas vērtības, ar Eiropas Savienības līdzfinansētā projekta "Kultūra, vēsture, arhitektūra Gaujas un laika lokos" atbalstu tiks veiktas nozīmīgas investīcijas deviņos valsts nozīmes kultūras mantojuma objektos septiņu pašvaldību administratīvajās teritorijās, tostarp arī Valmierā.

Aktuāla tēma pašlaik — kārtējās iespaidīgās summas, kas valsts budžetā paredzētas dažādiem reemigrācijas atbalsta pasākumiem. Iespējams, šie tēriņi varētu būt tā saukto administratīvo resursu statusā, kurus vēlēšanu kampaņā strikti aizliegts izmantot, taču ko darīt, ja kāda ministrija tieši pēdējos mēnešos pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām sagribējusi īpaši valstiski domājoši izcelties?

Svētdien Valmieras dzelzceļa stacijā pie piemiņas akmens 1949. gada pavasarī izsūtītajiem notika komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltīts atceres brīdis. Kā parasti tajā runu teica Valmieras domes priekšsēdētājs Jānis Baiks, ziedus nolika Zemessardzes 22. kājnieku bataljona un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, dziedāja Valmieras Kultūras centra vīru koris Imanta.