Ne reizi vien esam aicināti, iepērkoties veikalā vai saņemot kādu pakalpojumu, palūgt čeku (tas neattiecas uz lielveikaliem, kur čeks tiek izsists). Pircējiem šāds ieteikums galvenokārt tādēļ, ka tas mazais papīriņš faktiski arī ir vienīgais dokuments, kuru uzrādot varam pierādīt, ka pirkumu tiešām esam veikuši (reizēs, kad gadījies iegādāties nekvalitatīvu vai bojātu preci).
Otrdienas pēcpusdienā Vidzemes Augstskolas ēkā Cēsu ielā norisinājās Jaunsardzes telpu orientēšanās reģionālo sacensību pēdējais — ceturtais posms.
Rūjienā svinīgā un sirsnīgā gaisotnē sevi pieteica vēl viena grāmata — Dzejoļu vieta.
Sestdien, 25. martā, pl. 18.30 Valmieras pilsētas pašvaldība aicina Zemes stundu atzīmēt un pārdomāt klimata pārmaiņu ietekmi uz dabā notiekošajiem procesiem, piedaloties pūču vērošanas nakts pārgājienā. Tā sākums būs pie bijušā Valmieras maizes kombināta, Leona Paegles ielas krustojumā ar Jauno Smilšu ielu, kur ap pl. 21 būs arī pārgājiena noslēgums.
Māras Perses bērnība pagāja Tomskas apgabalā. Sapņi, kuros kundze redz savu bērnību, ir gaiši, bet nomodā, kad pārdzīvoto atceras pieaudzis cilvēks, kļūst skumji un pat baisi.
Ne vien pilni grāmatu plaukti, bet dažādi notikumi, sarunas, tematiskie pasākumi vietējiem liek arvien biežāk vērt Mazsalacas pilsētas bibliotēkas durvis.
Mazsalacas muzejā skatāmas vairākas pastāvīgās ekspozīcijas un tiek veidoti jauni vēstures stāsti, sākot aktīvu tūrisma sezonu.
Nobeigums.
Pie Raiņa Rīgā
Bija 20. gadu pats sākums jeb, kā toreiz teica, Raiņa Saules gads.
Vairākas Valmieras meitenes, kuras sildījāmies Raiņa saulē, sadomājām Raini apsveikt viņa dzīvoklī Rīgā. Adresi uzzinājām no skolotāja Kārkliņa.
Raiņa garu, viņa idejas mēs nesām sev līdzi.
Teikt, ka Latvijā papilnam vīru un jaunekļu ar zelta rokām un tādu pašu galvu, par mūsu tautiešu spēju izgudrot un prasmi izgatavot nozīmē nepateikt gandrīz neko. Letiņi var visu!
Kopš puikas gadiem, kad guvu ne to labāko pirmo (un pēdējo!) pieredzi motocikla vadīšanā, pēc brālēnu teorētiskās instruktāžas ar tēvabrāļa minskiņu finišējot kupli saaugušos ceriņkrūmos, pie motocikla stūres, lai brauktu pats, vairs neesmu sēdies. Taču tas nenozīmē, ka ar baltu skaudību vasarā nepavadu garām aizbraucošu ādās tērptu vīru uz čoperīša. Ar motocikliem pārvietojas daudzi, tāpēc būtiski katram aizbraukt tieši tur, kur viņam nepieciešams. Reizēm intuīcija pati pasaka priekšā, uz kuru pusi doties, taču reizēm ir nepieciešama navigācija, lai tiktu atpakaļ uz pareizā ceļa.