Turpinot pērn un aizpērn aizsāktos stāstus par 1. Pasaules kara norisēm, šoreiz Valmierietī par kādu īpašu un vēsturisku notikumu: tieši pirms simt gadiem, 1917. gada pavasarī, rosīgajā piefrontes pilsētā Valmierā noritēja Vidzemes Pagaidu zemes padomes sapulce.

Kad vietējās pašvaldības, Valmieras rāti ieskaitot, pacilātā gaisotnē pošas uz kārtējo iesaukumu, lielākā medusmaize potenciālajam balsotājam parasti ir dāsni solījumi uzbūvēt kaut ko jaunu. Paradoksāli, taču Miķelim šķiet, ka Valmierā, kur ar jaunceltnēm viss kārtībā, lielāku piekrišanu uz rāti sacerējušies pilsētas nenoliedzami aktīvākie un labākie ļaudis varētu gūt ar... nojaukšanas projektiem! Jo Vidzemes galvaspilsētā graustu joprojām pietiek.

Evalda dzimtā puse ir Balvi,  Ruta dzimusi un augusi Gārsenē. Evalda bērnība un skolas gadi paiet, ģimenei jau dzīvojot Valmieras rajonā. Pamatskola — Kauguros un Rubenē,  tad katru dienu mērots ceļš uz Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolu. Pēc vidusskolas Evalds sācis mācības Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikumā. Tajā laikā pēc šī paša tehnikuma beigšanas Valmieras gaļas kombinātā kā meistare, vēlāk ekonomiste, darbu sākusi Ruta.  Un — Evalds praksē nosūtīts uz Valmieras gaļas kombinātu tieši pie jaunās meistarītes.

Tāpat kā daudzi tā laika jaunieši, viņi iepazinās ballē. «Tas bija 1965. gada marts. Brālis pirmo gadu sācis mācīties Medicīnas institūtā un bija atbraucis mājās savā dzimšanas dienā. Vakarā gājām uz kultūras namu. Tur likās tāds kā tukšs un nolēmām braukt uz Kocēnu Brandeli. Pieturā stāvēja ļoti daudz cilvēku, sakāpa pilns mazais rafiņš, visi devāmies uz Brandeli. Bet tur zāle pārpildīta, nevienu vairs nelaiž iekšā.

Slidošanai Valmierā ir senas tradīcijas: jau 20. gadsimta sākumā uz Dzirnavu ezeriņa ierīkota slidotava. „Kas nav slidojis, tas nav dzīvojis, un, kas nezina, kas ir slidotava, tas nezina, kas ir prieks,” tā par slidošanu rakstīja Pāvils Rozītis „Valmieras puikās”.

Šīs nedēļas sākumā amatu pēkšņi pameta viens no augstāk, ja ne visaugstāk stāvošajiem ierēdņiem Latvijā, nu jau bijušais Valsts kancelejas direktors Mārtiņš Krieviņš, kurš šajā postenī atradās kopš 2015. gada augusta.

Kad ir priekšvēlēšanu laiks, aģitācijā par partiju un iedzīvotāju apvienību deputātu kandidātiem mums jābūt gataviem ne vien ierastajai kārtībai, bet arī dažādiem pārsteigumiem. Par to ir parūpējies kopš 2014. gada spēkā esošais «Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums», kas nu dikti ierobežo partijām dāvinātās vai ziedotās naudas summas. Katra fiziskā persona vienai politiskajai organizācijai kalendārajā gadā var izdarīt dāvinājumu (ziedojumu) par summu, kas nepārsniedz 50 minimālo mēnešalgu apmēru. Aizliegts finansēt politiskās organizācijas, izmantojot trešo personu starpniecību vai anonīmus dāvinājumus.

Vidzemes reģiona skolēnu zinātniski pētniecisko darbu konferencē Vidzemes Augstskolā jaunieši aizstāvēja savus darbus 23 sekcijās.

Paldies par grāmatām — Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur norisinājās Lielie Lasīšanas svētki 2017, šie vārdi skanēja visbiežāk.

Martā iznākušajā žurnālā «Ko ārsti tev nestāsta» bija plaša, analītiska publikācija «Piens un svaigpiens — divas pasaules». Izlasot apgalvojumus, ka rūpnieciski pārstrādātais un dzīvais nepārstrādātais svaigpiens ir divi dažādi produkti un ka tādēļ atšķirīga ir arī to ietekme uz cilvēka organismu, «Liesma» vēlējās uzklausīt arī Latvijas lielākā svaigpiena ražotāja un realizētāja SIA «Zemturi ZS» viedokli. Sarunai labprāt piekrita tēvs un dēls JĀNIS un KĀRLIS VIŠŅEVSKI.