Kopš puikas gadiem, kad guvu ne to labāko pirmo (un pēdējo!) pieredzi motocikla vadīšanā, pēc brālēnu teorētiskās instruktāžas ar tēvabrāļa minskiņu finišējot kupli saaugušos ceriņkrūmos, pie motocikla stūres, lai brauktu pats, vairs neesmu sēdies. Taču tas nenozīmē, ka ar baltu skaudību vasarā nepavadu garām aizbraucošu ādās tērptu vīru uz čoperīša. Ar motocikliem pārvietojas daudzi, tāpēc būtiski katram aizbraukt tieši tur, kur viņam nepieciešams. Reizēm intuīcija pati pasaka priekšā, uz kuru pusi doties, taču reizēm ir nepieciešama navigācija, lai tiktu atpakaļ uz pareizā ceļa.

Interesantas ziņas ar www.iauto.lv starpniecību nāk no tālās Indijas — turienes kompānija Force Motors, kas jau no šī gadu tūkstoša sākuma sadarbojas ar koncernu Daimler un ar vācu partnera palīdzību ražo komerciālo transportu ar zīmolu Bajaj Tempo, prezentējusi modernizēto apvidus auto Gukha.

Valmieriete LIGIJA FRIŠFELDE ir Valmieras «Zaļās skolas» vadītāja. Varētu teikt, ka viņai ir savs bizness Gaujas krastā, taču Ligija iebildīs. Viņai izdevies piepildīt dzīves sapni: būt īpašai skolotājai un īpašai dakterei. Ligijai ir speciālā pedagoga izglītība, un viņa turpina mācīties, būdama kanisterapeita asistente. Ligija ir blakus bērniem, kad viņi aug un attīstās, un arī sirmgalvjiem, ļaujot piedzīvot gaišu, mierpilnu mūža nogali. To viņa paveic, strādājot kopā ar saviem īpaši apmācītajiem suņiem.

Kad Mūrmuižas tautas universitātē viens no jaunāko laiku Beverīnas atrašanās vietas izzinātājiem Gints Skutāns stāstīja par nu jau uz moderniem aprēķiniem balstītiem pils meklējumiem, viens no viņa secinājumiem bija: varbūt nav pat tik svarīgi šādu vietu atrast, bet būtiski ir meklējumus turpināt, Beverīnu atrodot vispirms savās sirdīs — attieksmē pret mūsu senvēsturi. Tā arī uztveru novadpētnieka Eduarda Laura publikāciju «Dīvainās pilsētas ainiņas» iepriekšējā «Valmierietī».

Marta rubrikas Mana vieta Valmierā varonis ir VALDIS VĪKSNA – Vidzemes Augstskolas Inženierzinātņu studiju virziena direktora vietnieks un lektors. Ieviesa automatizēto sistēmu TRASE un tagad jau vairāk nekā desmit gadus pasniedz studiju kursus Materiālu mācība, Tehniskā mehānika un materiālu pretestība, Programmēšana, Elektroapgāde un elektriskie aparāti, Datorzinības, Telekomunikācijas un vada nodarbības skolēniem Mehatronikas skolā.

GUSTAVS MĀZIŅŠ ir gudrs un darbīgs jaunietis, kurš aktīvi iesaistās Valmieras integrētās bibliotēkas jauniešu organizācijā Sudraba ZIRG’s, skolēnu domē, teātra pulciņā, savulaik arī piedalījies TV spēlē “Gudrs, vēl gudrāks”. Jautājot par intervijas norises vietu, atbilde Gustavam uzreiz skaidra – bibliotēkā.

Turpinot pērn un aizpērn aizsāktos stāstus par 1. Pasaules kara norisēm, šoreiz Valmierietī par kādu īpašu un vēsturisku notikumu: tieši pirms simt gadiem, 1917. gada pavasarī, rosīgajā piefrontes pilsētā Valmierā noritēja Vidzemes Pagaidu zemes padomes sapulce.

Kad vietējās pašvaldības, Valmieras rāti ieskaitot, pacilātā gaisotnē pošas uz kārtējo iesaukumu, lielākā medusmaize potenciālajam balsotājam parasti ir dāsni solījumi uzbūvēt kaut ko jaunu. Paradoksāli, taču Miķelim šķiet, ka Valmierā, kur ar jaunceltnēm viss kārtībā, lielāku piekrišanu uz rāti sacerējušies pilsētas nenoliedzami aktīvākie un labākie ļaudis varētu gūt ar... nojaukšanas projektiem! Jo Vidzemes galvaspilsētā graustu joprojām pietiek.

Evalda dzimtā puse ir Balvi,  Ruta dzimusi un augusi Gārsenē. Evalda bērnība un skolas gadi paiet, ģimenei jau dzīvojot Valmieras rajonā. Pamatskola — Kauguros un Rubenē,  tad katru dienu mērots ceļš uz Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolu. Pēc vidusskolas Evalds sācis mācības Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikumā. Tajā laikā pēc šī paša tehnikuma beigšanas Valmieras gaļas kombinātā kā meistare, vēlāk ekonomiste, darbu sākusi Ruta.  Un — Evalds praksē nosūtīts uz Valmieras gaļas kombinātu tieši pie jaunās meistarītes.

Tāpat kā daudzi tā laika jaunieši, viņi iepazinās ballē. «Tas bija 1965. gada marts. Brālis pirmo gadu sācis mācīties Medicīnas institūtā un bija atbraucis mājās savā dzimšanas dienā. Vakarā gājām uz kultūras namu. Tur likās tāds kā tukšs un nolēmām braukt uz Kocēnu Brandeli. Pieturā stāvēja ļoti daudz cilvēku, sakāpa pilns mazais rafiņš, visi devāmies uz Brandeli. Bet tur zāle pārpildīta, nevienu vairs nelaiž iekšā.