Pirmdien konkursa Latvijas Gada auto 2019 žūrijas biedri ar savu balsojumu noteica septiņus automobiļus – potenciālos pretendentus uz karaļa titulu. Jo Latvijas Gada auto 2019 būs tikai viens – tas, kurā labi apvienosies tehniskais piedāvājums, apdares kvalitāte un adekvāta cena. Tieši pēdējais faktors, manuprāt, atzīstami atšķir Latvijas konkursu no līdzīgiem tuvākā un tālākā apkārtējā pasaulē. Jo ir taču jāvar pašu labāko nopirkt arī vidējam pircējam! Ar līzinga, kredīta vai vienkārši burkā sakrātas naudas palīdzību, taču jāvar. Ja ne, tad tas ir vienkārši balsojums par sapņu auto, un tāds laikam starp šī gada konkursa pretendentiem bija tikai viens – mūsu konkursa organizatora Māra Ozoliņa sarūpētais pārsteigums latviešiem un kaimiņu igauņu laipni atvestais Lamborghini Urus. Automobilis par ceturtdaļmiljonu eiro, kuru uzticēja testēt ikvienam konkursa žūrijas biedram, un tas jau liecina par zināmu šīs komandas briedumu. Galu galā – šis ir jau divdesmitais konkurss Latvijas Gada auto!

Šonedēļ jau pa īstam izjūtam ziemas zobus! Sals pa nakti aizvelk automašīnām logu stiklus, laiks meklēt kādu speciālo ķīmiju aerosola veidā vai pierastāko mehānisko šrubi, lai redzētu, kas ārpusē notiek. Protams, arī žēlīgāks akumulators tagad piedzīvos patiesības piecminūti...

Kafejnīcā «Tērbata» esot īpaša atmosfēra. Zinātāji saka, ka šī vieta pat zīmē savus un pagaidām neatkārtojamus vaibstus pilsētas sejā, jo «Tērbatā» gribas atgriezties, lai brīvi pavadītu brīvu brīdi. Tas nav mazsvarīgi līdz sīkumam izplānotā ikdienā. Kafejnīcu «Tērbata» vada ZANE PIRSKO, kuras bērnība pagājusi Rūjienā, ģimnāzistes gadi Valmierā, bet tad viņa pati izlēmusi dzīvi griezt kājām gaisā: metusi sev izaicinājumu un vairākus gadus strādājusi ārzemēs, visilgāk Londonā. Pērn viņa atgriezusies mājās. To darījusi, lai būtu pavisam laimīga, un pašlaik viņa tāda ir.

Ieskatīsimies latviešu strēlnieka un ārsta LUDVIGA (GOLDBERGA) ZELTKALNA (1898-1998) piezīmēs — paša rakstītajā dzīvesstāstā, ko pārrakstījis un apkopojis viņa radinieks Andrejs Birzgalis.

Jau vairākus gadus Vidzemes slimnīcā diendienā ierodas ne vien slimnieki un mediķi, bet arī celtnieki. Vērienīga rekonstrukcija te ir procesā kopš 2016. gada vasaras un beigsies, ja nekas būtisks netraucēs un pietiks naudas, 2020. gada jūlijā. Tad būs paveikts viss iecerētais 13 mazos projektiņos, kas katrs par sevi gana sarežģīts un arī finansiāli ietilpīgs. Gan būvnieku izpildījuma, gan aprīkojuma un iekārtojuma ziņā.

GITA DUKURE Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolā (VDMV) par mākslas projektu vadītāju  strādā kopš 2014. gada, kad viņu skolas kolektīvs pamanīja, kamēr viņa mācījās programmā «Interjera noformētājs». Šajā laikā arī ir bijuši pārtraukumi, kad ģimeni papildināja meitiņa. Pašlaik Gita paralēli ikdienas pienākumiem ir audzinātāja 7. klasei un 2. kursam.

Karos un jukās

1917. gada 25. oktobrī (7. novembrī) Petrogradā pēc lielinieku iniciētā bruņotā apvērsuma atkāpās Krievijas Pagaidu valdība. Decembra beigās Valmieras luterāņu baznīcā notika Latvijas strādnieku, kareivju, bezzemnieku deputātu padomju II kongress, kurā lēma par jaunās varas īstenošanu vācu neokupētajā Latvijas daļā — Vidzemē. Par augstāko lielinieku izpildinstitūciju pasludināja Latvijas Izpildkomiteju jeb Iskolatu (ISKOLAT – Ispolņiķeļnij komitetet latišei). Par tās priekšsēdētāju ievēlēja jaunstrāvnieku Frici Roziņu-  Āzi. Iskolats praksē īstenoja vairākas Latvijas autonomijas programmas prasības: latvisku pārvaldi, latviešu valodu iestādēs, latviskas skolas. 1918. gada februārī visu Latvijas teritoriju okupēja vācu karaspēks. 1918. gada 3. martā Brestļitovskā Padomju Krievija un Vācija noslēdza separātu miera līgumu, kas noteica Latvijas teritorijas palikšanu Vācijas karaspēka kontrolē. 1918. gada 11. novembrī ar Vācijas sakāvi beidzās pasaules karš un Kompjeņā, Francijā, noslēdza oficiālu pamieru. Saskaņā ar tā noteikumiem  mainījās Vācijas karaspēka statuss Latvijā. Noteikumi paredzēja vācu armijas uzturēšanos Latvijas teritorijā, lai aizturētu lielinieku tālāku virzīšanos uz rietumiem. Vienlaikus gan Latvijā, gan ārpus tās turpināja aktīvi darboties latviešu sabiedriski politiskie spēki, kas jau agrāk bija sākuši īstenot savas idejas par Latvijas neatkarību.

Gaujas atzīšanu par Valmieras  galveno ielu vairs apšauba vien retais, varbūt tikai tāds, kurš  kopā ar pilsētu un šo upi kopš bērnības te nav audzis. Šaubīšanās nevar būt arī par to, ka gar ikkatru ielu, pa kuru notiek intensīva satiksme, jābūt arī ietvēm  vai vismaz takām gājējiem. Šajā ziņā arī Gauja savā būtībā atbilst dižas ielas prasībām: staigāšana gar to cauri visai pilsētai ir iespējama gar abiem krastiem. Dažviet gan taciņa  ir vien gājēju iemīdīta, bet daudzviet jau pamatīgi veidota un, kā starp Vanšu tiltu un Sajūtu parku, pat ar asfaltu klāta. Priecīga staigāšana, skriešana un satikšanās te ar laternām iegaismotā gājēju ceļā pat novembra krēslas vakaros  ir gan  skrējējiem, nūjotājiem, gan tikai svaigu gaisu ieelpot izgājušajiem.

Ir personas, ne tikai valstu prezidenti, kuras godinām ar piecelšanos. Ir arī dziesmas, ne tikai valstu himnas, kuras tā godinām. Lai daža atcere par tādām.

Valsts prezidentam Raimondam Vējonim uzticot iespējamās nākamās valdības veidošanu KPV LV premjera amata kandidātam Aldim Gobzemam, ir sācies otrais valdības veidošanas mēģinājums. Līdzīgi kā nesen Jānim Bordānam (JKP), kuram valdību izveidot neizdevās, arī Gobzemam ir dotas divas nedēļas laika (līdz 10. decembrim) rezultāta sasniegšanai.