7. novembrī skriešanas draugi pulcējās pie Jāņa Daliņa stadiona. Par godu izcilā soļotāja 111. dzimšanas dienai pie pieminekļa tika iedegtas svecītes un nolikti ziedi. Pirmo reizi tika dots starts skrējienam no Daliņa Valmieras mājām uz viņa dzimto namu Brenguļu pagasta Jaunbrenguļos. Skrējienu organizēja Valmieras vieglatlētikas klubs sadarbībā ar Beverīnas novada pašvaldību. Skrējiena ideja radās pirms gada, kad aktīvs seriālu apmeklētājs Arvīds Kaufmanis ieminējās, ka Daliņa dzimtās mājas taču ir Brenguļos.

Vidzemes drosmīgie un zinātkārie jaunieši piedalījās patriotiskajā spēlē un misijas skrējienā «Atceries Lāčplēšus!», kurā varēja pierādīt izturību, zināšanas un komandas saliedētību. Valmierā sacensības notika estrādes apkārtnē.

Pār mūsu nacionālo aviokompāniju no ziemeļu puses klājas draudīga ēna — nupat bankrotēja Igaunijas liduzņēmums. «Estonian Air» pārtrauc darbību pēc Eiropas Komisijas lēmuma, kas atzina igauņu valdības centienus to glābt kā Eiropas Savienības noteikumu rupju pārkāpumu: valsts palīdzība biznesam radīja negodīgu konkurenci. Mūsu valdībai būs jālokās kā zušiem uz pannas, lai neiekultos tādā pašā ķezā.

Ar prieku var secināt, ka norises pilsētā valmieriešus neatstāj vienaldzīgus. Tā viedokļu plašu apmaiņu izraisījusi informācija par Vecpuišu parka iecerēto rekonstrukciju, kas saistās ar daudzu parkā augošo koku izciršanu. Nevar noliegt, ka daļa viedokļu ir emociju augļi, tāpēc publiskotā projekta sakarā vēlējos uzzināt kāda zinoša cilvēka domas. Šāds zinošs cilvēks, manuprāt, ir arī pieredzējusī pilsētas apzaļumošanas speciāliste DZINTRA MIĶELSONE.

11. novembris ir viena no nedaudzajām valsts svētku un atceres dienām, ar kuras palīdzību tiek izteikti daudzināta mūsu tautas valstiskā pašapziņa. Par to kārtējo reizi varējām pārliecināties šī gada lāpu gājienā Valmierā — tik kuplu lāpu un svecīšu nesēju armiju pilsēta nebija pieredzējusi. Vēl lielāks gandarījums, ka prāvāko daļu no gājiena dalībniekiem veidoja jaunieši.

Noskan zvans no pēdējās stundas, mūsu tikšanās ir sarunāta viņas 1.a klasē skolas 2. stāvā, un pa ceļam atkārtoju... reizrēķinu. «Tas pēc brīvlaika ir mazais pārsteigums skolēniem.» D. Allika paskaidro, ka šādu radošu ideju pamanījusi  un vadībai rosinājusi to realizēt. «Tas bija vēl viens gaišs rīts, kad mani mazulīši cits caur citu ziņoja: skolotāj, uz trepēm reizrēķins!» Pēc dažām dienām skolas direktors Viktors Litaunieks papildina: laiku pa laikam īstenojam skolotāju ierosinātos priekšlikumus, un reizrēķins ir uz visām 1. — 4. klašu kāpnēm.

Iepazinusi izmisumu un iemācījusies neatkāpties, cīnoties par savu bērnu veselību un dzīvību. BIRUTA GURCEVA ir Latvijas stiprais stāsts.

«..Tavs spēcīgais zīmogs uzspiež derīguma zīmi ikvienam, kurš te dzīvojis, dzīvo un vēl dzīvos. Tu, lielacu siets, kuram cauri birst sēnalas un nestabilie, nespējot pieķerties sieta drošajai šķiedrai. ..šūpulis mūsu dvēselēm; tās izauklē ošu zari, rudzupuķu ziedi, Burtnieku vēji, rudens miglas un pavasara cīruļi.» Tā par dzīvi Rencēnmuižā 20. gadsimta 80. un 90. gados savā grāmatā «Lielā tiesas vieta» rakstīja Ausma Gavare.

Valmieras Pārgaujas ğimnāzijā notika radošā darbnīca ar rakstnieci Luīzi Pastori. No mūsu skolas šo pasākumu apmeklēja 16 skolēni no 5. un 6. klasēm. Bija vēl arī skolēni no Valmieras 5. vidusskolas, Valmieras Viestura vidusskolas un Burtnieku Ausekļa vidusskolas.

Šoruden, kad pa Gauju varēja izbrist cauri Valmierai, kājas vien līdz ceļgaliem saslapinot, izdevās palūkoties gan uz gultnē iegrimušiem lūžņiem, gan ledlaužu (āžu) paliekām. Atradu arī trīs pavasarī norautos savus spininga vizuļus (vietas atcerējos), vēl dažus svešos. Taču tā arī neatradu pat pazīmes novadpētnieka Kārļa Bukuma pierakstos minētajam milzīgajam Kurrata akmenim, kas pagājušā gadsimta sākumā bijis Gaujas vidū lejpus tilta. Cerēju, ka tādā seklumā kaut tā pierei vēl vajadzētu kaut kur rēgoties. Nekā.