Šodien Rūcamlapas viesis ir autovadītājs ar 50 gadu stāžu dakteris JĀNIS KĀRKLIŅŠ. Viņš ir lepns, ka pa šiem garajiem pie stūres nobrauktajiem gadiem pats nav izraisījis nevienu ceļu satiksmes negadījumu, un vienīgās buktes, ko jebkad dabūjis viņa auto, ir tās, ko kāds neuzmanīgs braucējs uztaisījis, grozoties stāvlaukumā ar savu spēkratu Kārkliņa kunga mašīnai bīstamā tuvumā.
Šajā gadā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Vidzemes reģionālā centra galvenā ārsta palīgs Voldemārs Kokorevičs saņēmis apbalvojumus par ilggadīgu un godprātīgu darbu, par ieguldījumu NMP dienesta darbības uzlabošanā, jauno kolēģu apmācībā un atbalstīšanā. Pagājušajā nedēļā viņš ticis pie vēl viena dokumenta, un pats saka, ka ļoti svarīga, jo tas ir Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžas izsniegts diploms, kas apliecina, ka iegūta 1. līmeņa profesionālā augstākā izglītība. Formālu iemeslu ir ļoti daudz, lai žurnālisti steigtu uzdot jautājumus. Taču vērtīgākais sarunas iemesls ir Voldemāra attieksme pret darbu un dzīvi. Un apziņa, ka viņš ir cilvēks, kurš palīdzējis tūkstošiem līdzcilvēku.
KRISTAPS LIPE. RAMINERT Baltic AS Rīgas filiāles Valmieras nomas punkta vadītājs. Joprojām no matu galiņiem līdz papēžiem — viesturietis. Optimistisks jauns cilvēks, kas no iespēju pilsētas Rīgas ar prieku atgriezies Valmierā un par to stingri bijis pārliecināts jau studiju gados Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, kuru zināmā mērā izvēlējies apzināti, jo vecāki nedaudz darbojušies biznesā. Tad, saprotams, jaunas vēsmas tikai noder.
JĀNIS KURTS. Norel IT līdzīpašnieks un vadītājs un IntelliTech īpašnieks. Valmieras Viestura vidusskolas un Vidzemes Augstskolas absolvents.
Tik poētisku apzīmējumu Valmieras pilsētas slimnīcai 1914. gada 18. oktobrī svinīgajā atklāšanas pasākumā veltījis viens no klātesošajiem viesiem. Jāteic, ka to tur bijis vairāki simti, ja neskaita tūkstoti, kas izmantoja iespēju dienu iepriekš «apskatīt jau pilnīgi iekārtoto jauno slimnīcu, izsakot par redzēto savu atzinību» (Valmieras Ziņotājs. Nr. 43., 1914. 25. 10.). Jā, patiesi, namam Bastiona ielā 24, kurā nu darbojas Valmieras veselības centrs, šogad aprit cienījama jubileja. Pirmie simts!
Mēdz teikt, ka svešas sarunas noklausīties nav labi, tomēr gadās atsevišķas situācijas, kad šādu sarunu nenoklausīšanās iespējama, vienīgi aizbāžot ausis. Arī turpmākais dialogs ir noklausīts veikalā, un ja nu kāda no dialoga dalībniecēm atpazīst sevi, lūgums neļaunoties – šo rindu autoram nebija pie rokas nevienas apkārtējo skaņu pasauli bloķējošas mūzikas atskaņošanas ierīces, un ja arī būtu, tad domājams, ka viņš kavētos to izmantot.
Jau pašā sākumā Miķelis atzīstas, ka šoreiz sanākusi nevis gluži vai sapņaina muldēšana par Valmierā šogad sadarīta grēka darba nokopšanu, bet gan pavisam skaidra runa ar pilnīgi reālu puisi. Par to tad arī jau iepriekš atvainojos tiem, kuri varbūt gaidījuši te pavisam citādu šanu...
Bija laiki, kad pēc darbaļaužu vēlmju izteikšanas, nekavējoties sākās ierēdņu un izpildvaras rosīšanās un drīz vien sekoja vēlmju izpildīšana. Citādi nemaz nedrīkstēja būt, pretējā gadījumā sekoja darba kolektīvu vēstuļu rakstīšana un vismaz vienas personas (īpaši smagos neieklausīšanās gadījumos arī vairāku) noņemšana no amata.
Pirmskara Valmierā arī rudens. Ir 1937. gada 9. septembris, un tipogrāfijā nodrukāts jau 420. numurs vietējai avīzītei. Veram vaļā Valmierieti!
Gribam savest kopā cilvēkus, kam ir ko teikt, ar cilvēkiem, kas grib uzklausīt, — tā par tikšanos ciklu «Dodam vārdu» Valmieras integrētajā bibliotēkā saka tā idejas autores un realizētājas Agita Lapsa un Anita Apine. Abas piebilst, ka šī niša Valmierā, kur pasākumu netrūkst, patiesībā bijusi tukša — pulcēt nelielu auditoriju, visdrīzāk domubiedrus vai līdzīgu interešu cilvēkus, kam tuva literatūra un mūzika, un aicināt uzstāties ļaudis, kam varbūt pat nealkst plašu zāli un iespaidīgu reklāmu.