Mazsalacas pirmsskolas izglītības iestādē, tāpat kā citos bērnudārzos Latvijā, izglītojot pašus mazākos un lielākos sagatavojot skolai, izmanto kompetencēs balstīto pieeju.

Valmieras Kultūras centra jauktajam korim Valmiera šis gads aizrit jubilejas zīmē – tiek svinēti 45 skanīgi un dziesmu pilni gadi.

Kad koki pamazām ietērpjas krāsainā lapu rotā, klāt ir Dzejas dienas, kurām veltītie pasākumi notiek visā Latvijā.

Latvijas augstākās izglītības nozari nu jau krietnāku laiku tricina skandāls ap mūsu valsts vadošās augstākās izglītības iestādes – Latvijas Universitātes (LU) – rektora amatu vai, pareizāk, ap Indriķa Muižnieka tiesībām tikt atkārtoti apstiprinātam šajā postenī.

Dažādās jomās mēdzam Latviju salīdzināt ar mūsu tuvāko kaimiņvalsti Skandināvijas virzienā – Igauniju. Visbiežāk jau šī mērīšanās tomēr par labu mūsu valstij nesanāk – tur igauņi mums priekšā, tur viņi dara vienkāršāk, tur viņi visu paveic ātrāk... Visbeidzot, valsts budžets Igaunijai, kas izmēros atpaliek no Dzintarzemes Latvijas, krietni pilnāks, un, kā tiek stāstīts, to kaimiņi iespēj ar krietni kompaktāku ieņēmumu iekasēšanas iestādes darba kolektīvu un bez izteikti represīvām metodēm.

Ipiķu pagasts, kā zināms, ir uz ziemeļiem izvirzītākā teritoriālā vienība Latvijā. Tā vēsturiski izveidojusies no divām kādreizējām Ipiķu un Ķirbēnu muižām. Ziemeļu daļā pagasts 21,7 km garumā robežojas ar Igauniju. Ipiķu pagasts ir viens no mazākajiem Latvijā, jo tā platība ir vien 67,4 kvadrātkilometri. Toties tā ir zaļa un tīra vide, kur ligzdu vijot melnais stārķis, mājo melnā dzilna, pastaigājas lācis un vilki iezīmē savas robežas.

Projekta «Kultūra, vēsture, arhitektūra Gaujas un laika lokos» ietvaros Rubenes evaņģēliski luteriskās baznīcas teritorijā kopš augusta beigām norisinās būvniecības darbi, kuru rezultātā baznīca piedzīvos nozīmīgus vizuālos un drošības uzlabojumus, kā arī kļūs pieejamāka apmeklētājiem.

Rūjienas amatnieku biedrībai «Rūzele» un novada Tautskolai ir skaista tradīcija – katru gadu, Miķeļdienu gaidot, Pagalma svētkos godināt kaut ko novadam raksturīgu. Cieņa jau parādīta liniem, āboliem, ķirbjiem. Nu bija pienākusi kārta godā celt kartupeli.

Par to, ka Valmierai tuvākais ķīniešu restorāns atrodas tepat netālu – pie Raiskuma ezera, biju dzirdējis jau pirms laba laiciņa, taču tikai sestdien pārbrauciena Valmiera – Cēsis – Raiskums – Auciems – Stalbe – Valmiera laikā tā pamatīgāk iepazinos ar šo nenoliedzami kolorīto Pārgaujas novada magnētu, Ķīnas pilsoņa izveidotu hoteli ar naktsmītņu un ēdināšanas pakalpojumu piedāvājumu – Raiskuma pagasta Zaķīšiem.

Tālumnieks

Kad vēsturnieki pēta mūsu zemes vēsturi, ne vienreiz vien rodas jautājums – no kā gan senči pārtikuši? Viņiem taču nebija nedz kartupeļu, pupiņu, kāpostu, tomātu, gurķu, paprikas, nedz kukurūzas un vēl daudz kā cita, ko ēdienreizē galdā likt. Liela daļa no tagad tik ierastajiem dārzeņiem pie mums taču atceļoja no Kolumba atrastās Amerikas. Starp atceļotājiem īpaši gribu pieminēt ķirbjus, kurus pēc arheologu domām Peru dzīvojošie sākuši audzēt jau pirms 12 tūkstošiem gadu (mūsu teritorijā tad vēl tikai beidzās ledus laikmets un sāka ieceļot pirmie cilvēki). Atceļojuši līdz Eiropai, ķirbji pirmo vērtējumu esot guvuši klosteros, bet par atzītu pārtikas augu kļuvuši vien 17. gadsimtā. Uz mūsu pusi, visticamāk, toreiz moderno dārzeni uz savām muižām atveduši vācieši. Par to liecina arī «ķirbja» lielā līdzība vāciskajam «kurbis». Pēc tam ķirbis no muižām ātri vien, varētu pat teikt, aizripoja vai līdz katrai lauku sētai. Tur tas, pateicoties savu ziedu lieliskajām apputeksnēšanās spējām, cauri gadsimtiem ir gan vairojies, gan krustojies, radot pat gluži jaunas, tautas selekcionētas ķirbju šķirnes.