Tā droši var teikt par daudzu privātpersonu, dzīvnieku draugu, atbalstīto projektu, kas viņsestdien ar svinīgu kliņģera ēšanu un suņu un viņu saimnieku sirsnīgu tusiņu finišēja Valmiermuižā, vietā, kur Birzītes iela pievienojas (šķērso) Valmieras – Rūjienas šosejai.
Aizvadītajā sestdienā Rencēnu pamatskolas perfektajā sporta laukumā un ideālos laika apstākļos uz kārtējām sporta spēlēm bija pulcējušies Burtnieku novada seniori. Kā jau ierasts, viss sākās ar atklāšanas parādi, kur savējos sveica novada domes priekšsēdis Edvīns Straume. Pēc tam visi izklīda pa sacensību vietām, lai baudītu gan sportisko azartu, gan vienkārši atkalredzēšanās prieku.
Uz visas Latvijas fona varbūt Ēveles pagasts nav nekāds dižais, šobrīd te, vienā no sešiem Burtnieku novada pagastiem, dzīvo kāds pustūkstotis lielu un mazu ēveliešu, taču Ēvelē allaž pratuši svētkus svinēt. Jāteic, ka Burtniekam te vienmēr – jau vairākus gadus pēc kārtas – interesanti piedalīties, izņēmums nebija arī sestdiena, 17. augusts, kad ritēja Ēveles pagasta svētku divdiennieka otrā diena.
Patiešām – aizvadītajā sestdienā Burtnieku centra kanālā, kas bija atbrīvots no visiem liekajiem peldlīdzekļiem, notika Vidzemes sporta asociācijas kopā ar novada pašvaldību organizētais Burtnieku novada čempionāts airēšanas slalomā, kur dalībniekiem nācās meistarīgi rīkoties ne tikai ar airi, laiviņu grozot, bet arī ar lāzera ieroci, mēģinot (neizkāpjot no laivas!) sašaut mērķus vairāku metru attālumā. Dalībnieku vecums bija no kādiem deviņiem gadiem līdz pat krietnam pusmūžam, tāpēc interesanti bija gan pašiem braucējiem, gan skatītājiem, kuru vidū priekšpusdienā, kad airētāji veica pirmo ieskaites braucienu, pabija arī Burtnieks. Kādu pusstundu esot aktīvs šo sacensību vērotājs, iespējams, dažam labam varbūt pat patraucēju ar pārlieku lielu foto acs klātbūtni pirmajā braucienā (piedod, Emīl!)... Pa to laiku arī divas īsas sarunas ar diviem novadniekiem – sacensību vadītāju un dalībnieku.
Pirmā pakāpe muzikālajā izglītībā
«Pirmais, ko es vēlētos pateikt, – Valmierā ir viena vienīga mūzikas skola, un tā ir Valmieras Mūzikas skola, kurai 2020. gada oktobrī būs 100 gadu. Valmierā vairāk mūzikas skolu NAV!» ar šo paziņojumu sarunu par gaidāmo mācību gadu uzsāka Valmieras MS direktore INESE SUDRABA.
Šovasar, jau sesto gadu, jūlijā un augustā Vidzemes slimnīcas nodaļās atkal redzami jaunieši mediķu tērpos – Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes 3. un 5. kursa studenti.
Piecpadsmit metrus augstais Zilākalna ūdenstornis būvēts 1950. gadā un vairs netiek izmantots ūdens apgādē. Noslēdzoties Interreg un LEADER projektam, jau šajā nedēļā tornis savas durvis pirmo reizi pēc pārbūves vērs apmeklētājiem.
Vācijas viena no lielākajām federālajām zemēm – Bavārija, ar savu galvaspilsētu Minheni, kas izvietojas Vāczemes dienvidu daļā, skaistās dabas, daudzo vēsturisko vietu un kultūrvēsturiskā mantojuma dēļ ir ļoti pievilcīga ne tikai pašmāju, bet arī citu zemju tūristiem. Šo zemi raksturo Alpu kalnu ainavas, meži, skaisti ezeri, alus zāles un krāšņi svētki.
Divi braši puiši, kuriem blakus māmiņa izskatās maza —ILZI BRICI augusta nogales pēcpusdienā tādu varēja ieraudzīt feisbukā. Bieži jau tā nenotiek, bet tā bija dēla Raimonda 13. dzimšanas diena, un tad varēja samērīties un samīļoties, un draugiem atrādīties. Saziņa tīmeklī Bričiem ir ierasta lieta, jo īsti atbilst Ilzes atvērtajai, kustīgajai un dzīvespriecīgajai būtībai, turklāt viņa ir arī informātikas skolotāja. Tomēr viņu uzrunāju vispirms tādēļ, ka ļoti vēlējos atrast vienu no (cerams, daudziem) mūsu pilsētas pedagogiem, kuru mīl bērni. Pēc dažām dienām Ilze Brice atkal sāks jaunu mācību gadu kā 4. klases audzinātāja.
1919. gada maijā Eduards Brencēns nonāca skarbas izvēles priekšā – nāve vai bēgšana. Cirkulēja baumas, ka centīgie vietējās izpildkomitejas darbinieki izrādījuši pastiprinātu interesi par viņa uzskatiem. Draudēja iespēja nokļūt kara tribunālā un kļūt par lielinieku terora upuri. Pametis likteņa varā savas gleznas nelielajā darbnīcā Aleksandra ielā, netālu no Sv. Sīmaņa baznīcas, mākslinieks kopā ar diriģentu Artūru Bobkovicu paglābās Dikļu mežos. Tur tad arī pārlaiduši Valmieras bombardēšanu un visas kara briesmas. Pārnāca abi briesmīgi iesnaini un tālā ceļa nokusuši, bet lepni un bramanīgi par ģeniālo ideju, rakstījis mūziķis Jānis Cīrulis.