Nesen dabas un tehnoloģiju parkā «URDA», klātesot Ziemeļvalstu vēstniekiem un dažādu interešu grupu pārstāvjiem, diskutēja par aprites ekonomiku un sabiedrības līdzatbildību vides ilgtspējas saglabāšanā.

Aizvadītajā nedēļā Cēsīs, Vidzemes koncertzālē, norisinājās pirmais Latvijas digitālais forums «Datos balstīta nācija», ko organizēja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM).

«Ieklausīties un kaut ko iemācīties, lai savu ikdienu padarītu veselīgāku un mūžu garāku» – tāds moto varēja būt aizvadītās nedēļas nogalē Valmieras Kultūras centrā notikušajām Sirds sarunām.

Vairāk nekā 25 gadus, nostrādājot uzņēmējdarbībā, radot un vadot pats savu mazumtirdzniecības veikalu tīklu un to apkalpojošo loģistikas centru, valmierietis AGRIS BERGS reģionā atvēris 13 veikalus un kā darba devējs izveidojis vairāk nekā 180 darba vietas. Par uzņēmīgo un pret padotajiem prasīgo valmierieti pašlaik vietējā sabiedrībā dzirdams, ka viņš ir pārdevis visas sava uzņēmuma daļas un izstājies no tirdzniecības biznesa, nododot savus veikalus citam saimniekam. Mūsuprāt, šī ziņa ir vērta, lai Agris būtu šā “Valmierieša” Viesis.

Kopš strādāju “Liesmā” un rakstu arī par tirdzniecību, intervijas gatavojot, esmu iepazinusi daudz interesantu personību, arī Agri, kuram vienmēr par kādu problēmu ir savs viedoklis un kurš visos laikos teicis un saka to, ko domā.

Jauniesauktie

Vēl mācījos vidusskolā, kad tiku ņemts uzskaitē kara komisariātā. Kailam bija jāstājas ārstu komisijas priekšā, kurā bija arī sievietes. Pirms 1961. gada no augstskolām dienestā neņēma, militāro apmācību izgāja studiju laikā, iegūstot virsnieka pakāpi. Kad jau biju uzsācis studijas LLA, 1962. gada 5. decembrī  tiku iesaukts armijā. Iesaucamo grupu aizveda uz Rīgu. Garā pirtī vienā galā paņēma drēbes, ielika karsētavā iespējamo kukaiņu nonāvēšanai. Pašiem uz nullīti atkārtoti apgrieza matus, ar kādu smēru sasmērēja spalvas.

Tas laikam bija pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās vai deviņdesmito gadu sākumā, kad Valmierā vēl uz pilnu klapi darbojās maizes kombināts. Vai tas toreiz vēl piederēja Zilonim jeb Valmieras reģiona patērētāju biedrībai, vai jau bija sācis iet, kā tautā saka, no rokas rokā, patiesībā nav tik svarīgi.

ANGELIKA GABALE ir valmieriete pašās saknēs. Pašlaik viņa mācās Valmieras Viestura vidusskolas 12. klasē. Jaunā meitene aizraujas ar teātri un vēlētos ar to saistīt savu nākotni, tāpat ļoti tuva ir viņai ir māksla kopumā – grāmatas, filmas un mūzika. Viņa ne tikai lasa, skatās un klausās,  bet arī rada to – raksta dzeju un prozu, fotografē un glezno.

„Top jaunā Valmiera! Viss Valmieras pilsētas pašvaldības darbs veltīts iedzīvotāju ērtības un labklājības vairošanai”, — tā lasītājiem vēstīja laikraksts Valmierietis pirms astoņdesmit gadiem, vienā no septembra numuriem. Cildināts paveiktais pēc 1934. gada 15. maija. Precizēšu, ka pašvaldības darbības gados, kad pie valdīšanas bija sociāldemokrāti, uzcēla ne mazāk nozīmīgus un būtiskus pilsētas infrastruktūras objektus: ūdenstorni (1921.-1922.), pirti (1927.)

Jau sen vismaz katram valmierietim  viena no gada vislielākajām šanām allž ir  bijusi rudens atnākšana. Katrs no tiem sevi tāds  piesaka ar ozolu, liepu, arī bērzu un pīlādžu zaļās rotas iekrāsošanu rudenīgos toņos, kurai nenovēršami seko arī lapu nokrišana, pašnobiršana vai visnoturīgāko noplūkšana ar stipru vējošanu.

– Brauciet mājās! Brauciet mājās! Brauciet mājās!

Tā Dziesmu svētku laikā skan Rīgas ielās, kad garām iet latviešu kori un dejotāji no citām valstīm. Tajos arī  cittautieši, viņi saucienus nesaprot. Tulko blakus ejošie latvieši. Un angļi, īri, norvēģi, somi, vācieši, zviedri... droši vien smaida. Viņi taču pēc Dziesmu svētkiem tiešām brauks mājās. Kopā ar šiem migrantiem, latviešiem.