Tautas namā «Arkādija» rosījās pašdarbnieki. Pie tautas nama bija arī primitīvi iekārtots sporta laukums, kur notika sacensības vieglatlētikā, arī riteņbraukšana un motosports. Dažiem burtnieciešiem bija motocikli. Kā aktīvākos tā laika jauniešus gribas minēt Vili Lejiņu, Kārli Kauķi un Valdi Ērmuižu. Visu organizēja pagasta sekretārs Brunis Teterovskis. Arī es tiku iesaistīts šajos pasākumos. Atceros kādu fizkultūras vakaru tautas namā, kuru organizēja Fizkultūras institūta students Edmunds Ozoliņš. Man vajadzēja četrām meitenēm sagatavot vingrojumu, ko atcerējos no ģimnāzijas laikiem. Programmā bija arī citi priekšnesumi, kā piramīdas, akrobātiskie vingrojumi, atbalsta lēcieni u.c. Tos bija sagatavojis Edmunds Ozoliņš. Priekšnesumi patika, tāpēc ar tiem viesojāmies arī Matīšu kultūras namā. Uz Matīšiem braucām ar traktoru, kuram pierīkojām platformu, uz tās novietojām vingrošanas rīkus un daļu dalībnieku. Atpakaļceļā uz platformas braucēju saradās daudz vairāk, tāpēc brīžiem traktora priekšējie rati cēlās gaisā un traktors nebija vadāms. Rezultātā iebraucām arī grāvī, tomēr beigās laimīgi nokļuvām mājās.

Dzintara Rasnača kundziskums, ko viņš izrādīja pret VDK dokumentu izpētes komisijā iesaistītajiem speciālistiem, ir jauns rekords Latvijas politiskās kultūras degradēšanā. Turklāt šādai «īstās vietas ierādīšanai» ir demonstratīvs raksturs: «Es te esmu ministrs, bet jūs — no ielas pasauktas niecības!»

Nesen Vidzemes Augstskolā uzņēmām Latvijas meža un kokrūpniecības nozares ekspertus, un man tas bija dubults gandarījums. Pats esmu mežu īpašnieks un zinu, cik liela nozīme ir tam, cik pareizi un mērķtiecīgi šo resursu izmanto. Nepārspīlējot — neredzu Latvijā otru tik perspektīvu nozari, kurā organiski iekļautos visi priekšnosacījumi, kurus apvieno jaunvārds ilgtspēja.

Lai gan par sulu mēnesi tiek uzskatīts aprīlis, klimata untumi noveduši pie tā, ka zemes spēka dzērienu, kuram tiek piedēvētas dziednieciskas īpašības — attīra organismu, uzlabo imunitāti, apgādā ķermeņa šūnas ar organiskajām skābēm, uzlabo vielmaiņu, tīra nieres, izskalo sāļu nogulsnējumus no kaulu locītavām, attīra asinis no liekajām vielām, — varam baudīt jau marta vidū.

Iegriežoties firmas «Apo» atslēgu servisā, ieinteresējos par līdzās Latvijas valsts karogam izliktu skaistu karogu ar bārkstīm un izšūtu uzrakstu «Latvijas Atslēgmeistaru brālība». Žurnālista ziņkārība vedināja noskaidrot, kādēļ tas atrodas tieši šajās telpās. Tā sākās mūsu saruna ar Atslēgmeistaru brālības biedru un, kā izrādījās, no 2012. gada arī tās prezidentu JEVGĒNIJU BORISENOKU.

«Esmu priekš cilvēka, nevis cilvēks ir priekš manis. Domāju, ja būtu tā iespēja kādu speciālistu nemeklēt, arī mani ne vecāki, ne bērni labprāt nemaz nesatiktu,» smaidot sacīja fizioterapeite KLAUDIJA HĒLA. Speciāliste, kuru daudzas jaunās māmiņas noteikti sauc par fizioterapijas guru. Ne tikai prasmju, bet arī attieksmes dēļ. Klaudija daudzus gadus strādā par bērnu fizioterapeiti un konsultē vecākus, atbildot uz dažnedažādiem jautājumiem, un saka: «Man ir svarīgi, lai vecāki jautā, lai vēlas vairāk zināt. Nav naivu, muļķīgu jautājumu, ja vecāks vēlas savam bērnam būt blakus, palīdzot augt laimīgam. Aizdomīgāka es kļūstu, ja jautājumu nav.» Klaudija neslēpj aizņemtību un atzīstas, ka ir sieviete, kas atļaujas būt gan četru bērnu mamma, vecmāmiņa, gan strādāt piecās darba vietās. Reizi mēnesī viņa ar prieku brauc arī uz Valmieru, kur konsultē bērnus un vecākus «Ideju mājā».

No 9. līdz 15. martam Latvijā bija izsludināta radošās darbības nedēļa radi!2015, kuras laikā Biznesa augstskolā «Turība» notika  starptautisks izglītības forums «Skola digitālajā laikmetā». Tajā piedalījās arī Valmieras 5. vidusskolas pārstāvji.

Klusā okeāna rietumu daļā, uz ziemeļiem no Austrālijas, atrodas viena no Okeānijas zemēm ar apmēram pieciem miljoniem iedzīvotāju, skarbiem džungļiem un papuasiem, kuri tagad gan tikpat kā nestaigā kaili kā Mikluho-Maklaja laikos, jo valdība neatlaidīgi spiež apģērbties. Oficiāli tā ir Indonēzijas valdījumā — kopš 1963. gada, kad to atstāja holandieši.

Kad nokļuvām gūstekņu nometnē Vangrovicā, izrādījās, ka nometnes priekšnieks ir polis. Viņš atteicās latviešus nometnē pieņemt un lika sargiem saprast, lai rīkojas ar mums pēc saviem ieskatiem. Mēs to uzzinājām, jo mūsu vidū bija aktieris Valdis Akuraters, kas prata poļu valodu, jo bija dzīvojis Varšavā, kad tēvs strādāja Varšavas vēstniecībā. Kļuva baisi, sapratām, ka mūs var arī likvidēt. Sargi mūs aizveda mežmalā pie kapsētas un lika gaidīt, viens aizjāja. Kamēr gaidījām, garām gāja kāds piedzēries krievu zaldāts un prasīja, kas mēs esam. Tā kā zināju krievu valodu, pastāstīju, ka esam latvieši. Zaldāts kļuva rupjš. «Ak latvieši! Arī jūs Hitlera okupācijas laikā mūsu sievas un meitas izvarojāt!» viņš kliedza un iesita ar kulaku man pa seju. Iejaucās sargs un viņu padzina.

Kam nu ir tie suņi, tam ir. Arī valmierietim VILNIM BĒRZIŅAM jau no mazām dienām  bijuši gan dvorterjeri jeb bezšķirnes draugi, gan afgāņi, gan no audzētavas paņemts brāķēts dalmācietis.