Vēl pirms došanās vasaras atvaļinājumā gatavoju publikāciju par ZAAO jauno pakalpojumu privātmāju iedzīvotājiem Valmierā un vēl dažās lielākās apdzīvotās vietās mūspusē. Gan aprunājos telefonā ar cilvēkiem, kuri uzskata par normu pašu atkritumu šķirošanu jau savā saimniecībā, gan paviesojos pie labas paziņas, iepazīstoties ar viņu ģimenes praksi atkritumu šķirošanā. Šie cilvēki gan paši civilizēti risina atkritumu apsaimniekošanas problēmu, gan saprot, ka tas prasa arī zināmus līdzekļus, slēdzot atkritumu apsaimniekošanas līgumu ar šī pakalpojuma sniedzēju, konkrētā gadījumā ZAAO. Protams, te var strīdēties par izcenojumiem, taču paši zinām, ka dzīvē nekas lētāks nekļūst, un katrs izņēmums no šīs tendences tikai apstiprina likumsakarību.

Rudenī skolēni atgriežas skolas solos pēc siltās vasaras, kokiem lapas sāk krāsoties oranžākas, kā arī, svinot dzejnieka Raiņa dzimšanas dienu, vairāk nekā 50 gadus septembris ir dzejas mēnesis. Atzīmējot šo nozīmīgo faktu, Valmieras Valsts ģimnāzijas skolēni rakās cauri dzejas kalniem, meklējot sev tīkamākās rindas, ko trešdien viņi rakstīja uz Valmieras pilsētas trotuāriem un deklamēja sabiedriskajā transportā, bet jau nākamajā trešdienā ikviens gaidīts pasākumā «Dzejas slams» baudīt skolēnu jaunradi un performances.

Palaikam kāds no līdzgaitniekiem sagādā pārsteigumu un liek aizdomāties par to, ka cits par cita dzīvi un gaitām ārpus darba daudz vis nezinām. Izrādās, kāds no kolēģiem ir aizrautīgs kolekcionārs, cits glezno, vēl cits ada rakstainas zeķes, un vēl un vēl. Šādi, no citas puses, atklājies arī Valmieras pašvaldības juridiskās nodaļas vadītāja vietnieks, šobrīd vadītāja pienākumu izpildītājs GINTS KONOŠONOKS, kura hobijs nu jau trīs gadu garumā ir dzīvnieku un putnu fotografēšana.

Olafa Prauliņa ģimene ir pavisam parasta ģimene no Valmieras, taču aizvadītā gada beigās ģimenes ikdiena apgriezās kājām gaisā – deviņus gadus veco puisi sporta nodarbības laikā piemeklēja insults.  Šobrīd puisēns aktīvi turpina atlabšanas procesu rehabilitācijas centrā «Poga», lai piepildītu sapni par to, ka varētu atkal skriet un spēlēties ar vienaudžiem.

Sestdien, 28. septembrī, Valmieras peldbaseinā notiks pirmās jubilejas svinības! Pasākuma ietvaros notiks «Nakts peldējums», kurā aicināts piedalīties ikviens.

Rencēnu pagasta vēsturē ierakstīti vairāku rakstnieku un dzejnieku vārdi, kuri atstājuši savas radošās domas grāmatās un piemiņā. Kad notiek Dzejas dienu aktivitātes, Rencēnu pamatskolas novadpētniecības muzeja vadītāja, latviešu valodas un literatūras skolotāji un klašu audzinātāji skolēnus iepazīstina ne tikai ar Latvijā zināmajiem, bet arī ar savas puses literātiem. Un viņu nav maz. Dzejniece, skolotāja Marta Grimma (Endzelīna) ir dzimusi mūsu pagastā. Par dzejnieku un žurnālistu Vili Cedriņu atgādina saziņa ar dēlu Gundaru un mazdēlu Alvilu Jelgavā, kā arī rūpes par piemiņas vietu Sauļu pusē. Vilis Āboltiņš uzskatīts par revolucionāro dzejnieku, sodīts Staļina kulta laikā, bet reabilitēts. Vilis Derums (Zemgars) – zinātnieks, paleopatologs, rakstnieks – vairākus gadus dzīvojis un strādājis Rencēnu slimnīcā. Valija Ruņģe – literatūras zinātniece, rakstniece, ārste, zināmu laiku darbojusies Rencēnos, vēlāk ASV. Viņas rakstītā vēstule draudzenei, skolotājai Zaigai Jostsonei glabājas skolas muzejā. Modris Miervaldis Mednis vienu gadu 5. klasē mācījies mūsu skolā, vēlāk kopā ar vecākiem devies bēgļu gaitās uz Vāciju, tad uz ASV. Vairākas reizes apciemojis skolas muzeju un dāvinājis savas dzejas grāmatas.

Šovasar Valmieras pilsētas svētku tirdziņā starp seno pilsdrupu mūriem apmeklētāji nevarēja ar acīm nepamanīt un ar ožu nesajust kaut ko agrāk šajā tirgū vēl nebijušu. Vienā no teltīm uz palielas, olturim līdzīgas pannas tika ceptas paipalu olas. To smarža bija tik kārdinoša, ka arī «Liesma» tām garām paiet nevarēja. Lūk, ko par neparasto piedāvājumu uzzinājām, aprunājoties ar tā atraktīvo cepēju.

Lai satiktu valmierieti ar interesantu aizraušanos, man jau otro reizi jānokļūst... Jaunpiebalgas novada svētkos. Pirms vairākiem gadiem tieši tur satiku latvisku senlietu kolekcionāru un restauratoru Uldi Žentiņu, šovasar, pašā augusta viducī, ar gandrīz to pašu misiju lielā svētku tirgus plača teju pašā centrā savu ekspozīciju izvietojis Normunds no Valmieras. Viņš gan pagaidām vairāk krājējs nekā restaurētājs, taču – kas zina... Pirms garākas sarunas Vīru lietām, pie kurām sliecos pieskaitīt viņa senlietu krāšanas misiju, abi vienojamies par zināmu inkognito, un kāpēc gan lai es nerespektētu viņa vēlmi?

Šoreiz par to, kāpēc Latvijas brīvvalsts vēl pēdējos gados daudziem likumu nepaklausīgajiem, Valmieras vārdu izdzirdot – vai tas būtu Ventspilī, vai Rīgā, sametās šķērmi. 1936. gada 1. janvārī Valmieras muižā tika vērtas Valmieras darba nama durvis, šurp tika sūtīti ne tikai izciest sodu par atkārtotiem pārkāpumiem, bet galvenokārt – strādāt – ar domu labot nelabojamos.

Bigbends Valmieras puikas pagājušajā svētdienā uzstājās Cēsīs. It kā ikdienišķs notikums, ja vien šajā reizē tam nebūtu starptautiska pieskaņa, ko koncertam Meža skolas aktu zālē piešķīra japāņu džeza pianistes un dziedātājas Keiko Borjesonas klātbūtne. No kā sākās šī satikšanās, stāsta bigbenda Valmieras puikas vadītājs GUNĀRS GEDUŠEVS: