Tāda nu ir redakcijas darba ikdiena: nākas uzklausīt gan laikraksta lasītāju dusmu uzplūdus par kādu neizdarību, globālu vai arī pavisam lokālu problēmu, gan arī pateicību par kādu avīzes slejās aprakstītu tēmu, cilvēku vai notikumu. Tiesa, labo vārdu izskan salīdzinoši mazāk, jo laikam jau tomēr ziemeļu tautām nav raksturīgi publiski teikt komplimentus. Tā kā šoreiz man nācās dzirdēt pozitīvas atsauksmes par vairākām «Liesmas» publikācijām un tajās skartajām tēmām, tad paturēt pie sevis šos lasītāju viedokļus neuzdrošinos.

Patlaban nozīmīgākais Latvijas politiskās dienaskārtības jautājums ir valsts budžeta 2020. gadam sastādīšana, tostarp arī tādēļ, ka līdzekļu pieprasījums tradicionāli pārsniedz budžeta iespējas.

Latvijas nacionālās lidsabiedrības airBaltic prezidents un izpilddirektors Martins Gauss pagājušajā nedēļā apmeklēja Valmieru, lai apsveiktu pilsētas iedzīvotājus un domes priekšsēdētāju Jāni Baiku ar Valmieras iekļūšanu Latvijas mīlētāko pilsētu topā. Kopš 2018. gada novembra viena no airBaltic lidmašīnām Airbus A220-300 nosaukta Valmieras vārdā.

Vakar Valmieras sākumskolā un Valmieras Valsts ģimnāzijā, atzīmējot jaunā mācību gada sākuma tuvošanos, kopā sanāca vairāk nekā 450 pedagogu, lai piedalītos ikgadējā izglītības konferencē, sveiktu jaunos kolēģus un mācītos no citu pieredzes. Īpaši aktuāli tas ir pirmsskolās, kur ar septembri jāsāk īstenot kompetencēs balstīta izglītības pieeja. Šī gada konferences moto: Mācies un iedvesmo!

Vietējās rīcības grupas «No Salacas līdz Rūjai» projekta dalībnieku pieredzes brauciens Kurzemē

22. augusta pēcpusdienā Naukšēnu stadionā notika rosība, kopā sanāca skolotāji no Valmieras apkaimes – Mazsalacas, Rencēniem, Kocēniem, Rūjienas un Valmieras.

Pagājušajā piektdienā, precīzi Baltijas ceļa 30 gadu jubilejas reizē 23. augustā, daudzviet Latvijā tika atzīmēta šī mūsu tautām – latviešiem, igauņiem un lietuviešiem – nozīmīgā diena. Nākamajā dienā daudzu motociklu dzinēju rūkoņa gan jau satricināja arī Valmieru, taču šeit ādās tērptie vēja brāļi un vēja māsas tikai varbūt uz mirkli pieturēja, jo sestdien vietējo, Igaunijas un (salīdzinoši mazākā skaitā) arī Lietuvas motociklistu ceļi veda uz Strenčiem, kur notika Baltijas ceļa atcerei veltīts starptautisks motobrauciens Baltic Chain Run. Šāds pasākums pirmo reizi notika pirms 10 gadiem, atzīmējot mūsu trim valstīm vēsturiskās dienas – UNESCO programmas Pasaules atmiņa starptautiskajā reģistrā iekļautā Baltijas ceļa – 20 gadus. Strenču novada pašvaldībai bija tas gods un arī atbildība uzņemt apmēram tūkstoš motobraucēju šogad.

15. septembrī Valmierā valdīs īsta rosība. Pilsētas ielas piepildīs lielāki un mazāki sportot, sacensties un piedalīties gribētāji, sporta profesionāļi un entuziasti, līdzjutēji un tūristi – 13. reizi kopš tā atjaunošanas norisināsies tradicionālās skriešanas sacensības – Valmieras maratons, skriešanas seriāla «BIGBANK Skrien Latvija 2019» 7. posms.

Laika distancē pat lieli notikumi izgaismojas, paliek cilvēku atmiņās un pēc tam jau arī vēsturē ar daudz dziļāku notiekošā vērtējumu nekā tajā dienā, stundā, kad paši esam šim notikumam klāt, to veidojam. Tā tas neapšaubāmi ir arī ar Baltijas ceļu. Pirms 30 gadiem, kad ap 2 miljoniem Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju, neviena nepiespiesti, vien Atmodas noskaņu un iespēju aicināti, vienoti nostājās turpat 700 kilometrus garajā ierindā, neviens pat nevarēja iedomāties, ka pēc 20 gadiem šis pasākums tiks ierakstīts UNESCO «Pasaules atmiņas» starptautiskajā reģistrā kā triju tautu vienota, nevardarbīga savas gribas izpausme. Daudzi būtiski, pat traģiski notikumi vēl sekoja PSRS un arī Baltijas valstīs, bet Baltijas ceļš jau 1989. gada 23. augustā vairuma cilvēku apziņā bija mūsu valstu reāls ceļa sākums atpakaļ Eiropas valstu saimē. Šāda noskaņojuma tā laika liecinieks ir arī «Liesmā» 1989. gada 26. augustā publicētais Māras Rones raksts «Uz Eiropas sliekšņa», kurā stāstīts par šo dienu pie robežas ar Igauniju Unguriņos: «...roka atrada roku, plecs plecu un veidojās gara, gara Spītības ķēde. Tā pasaulei izkliedza, ka mēs vēl esam spīta un drosmes pilni, ka mums vēl pietiks spēka, lai stātos pret.»

Kad pirms gadiem divdesmit tikām kādā ceļojumā uz bagātajām Eiropas valstīm, pēc atgriešanās mēdzām šausmināties, cik tur daudz korpulentu bērnu, lai arī viedtālruņu tolaik vēl nebija un turienes skolās netrūka dažādu trenažieru, piemēram, lai koridorā uzstādītu salokāmo galda tenisa galdu, tā iztaisnošanai pietika ar dažām minūtēm, tomēr šie jaunieši starpbrīžos priekšroku deva nevis fiziskām aktivitātēm, bet gan čipsu pakām, kolas pudelēm vai burgermaizēm.