«Izlasījis Agra Liepiņa populistisko sacerējumu («Es nāku no mazas tautas», «LA» 29.10.), atkal reiz jutos personīgi aizskarts,» rezumē Juka Rislaki.

Ja atskatāmies, tad redzam, ka daudzas mūsējai līdzīgas institūcijas ir likvidējušās, un ir skumīgi, ka finansiālu vai citu apstākļu dēļ tās nav bijušas rentablas. Ja esam vardarbībā cietušo cilvēku centrs, vai vispār būtu jārunā par rentabilitāti? Mūsu centrā gadā vien ierodas līdz 300 personām. Sociālā un atbalsta sistēma Latvijā līdz galam vēl nav nostiprinājusies. Mūsu centrs tika veidots Vidzemes reģionam, bet pašlaik mēs uzņemam cilvēkus no visas Latvijas. Par daudzām lietām, par ko sabiedrība runā, man arī jāsaka: kur paliek atbalsts tām ģimenēm, kas vēl dzīvo Latvijā?

Popularizējot Nacionālos Bruņotos spēkus un Zemessardzi, šonedēļ bērniem un jauniešiem Zemessardzes 22. kājnieku bataljonā tika rīkotas atvērto durvju dienas. Tās organizētas patriotu nedēļas ietvaros — par godu Lāčplēša dienai un Latvijas Republikas proklamēšanas 97. gadadienai.

Valmierietis LAIMONIS PUTNIŅŠ ir no tās paaudzes, kas papilnam izbaudījusi gan sūros pēckara gadus, gan padomju laikus un sagaidījusi Atmodu. Izturīgi un sīksti vīri, lielākoties darbīgi un gaiši cilvēki, dzīves nelutināti. Pilsēta ir novērtējusi Laimoņa devumu sabiedrībai: valsts svētkos 18. novembrī viņu nosauks par Goda valmierieti. Bet gandrīz visi darba gadi — 69 (!) — aizritējuši  uzņēmumā, kas tagad zināms kā SIA Valpro un kurā joprojām, jau 25 gadus, Putniņš ir aprīkojuma konstruktors. Strādā mājās — dzīvoklī uzņēmuma vēl padomju laikos celtā Pārgaujas ielas namā turpat blakus Gaujai, viņa mīļajai upei. Tikai uz vimbām aiziet iznākot par maz — nepietiekot laika... Laiku joprojām paņem kinokamera, kas fiksējusi neskaitāmus kultūras un sporta notikumus uzņēmumā, pilsētā, grāmatas un dziļā interese par zinātnes un tehnikas lietām. Ilgus gadus Laimonis Putniņš bija starp rajona veiksmīgākajiem racionalizatoriem, patentēta izgudrojuma autors, arī joprojām pieprasītās pieclitru degvielas kannas dizains ir viņa darbs.

Nākamgad viņam būs 85.

Mūsu sarunas fonā skan disks no Putniņa videoarhīva — Baltu vienības dienas pasākums Valmieras muzejā.

1975. gada 19. decembrī Valmieras rajona centrālās slimnīcas ārstnieciskās fizkultūras zālē notika slimnīcas jaunā kompleksa atklāšanai veltīta svinīgā sēde. Bija piepildījies, tā laika galvenā ārsta Ulda Lauča vārdiem runājot, «mūsu kopīgais sapnis». Bija aizsācies jauns un nozīmīgs slimnīcas dzīves cikls — 40 gadi  attīstības un izaugsmes. Četri līdzīgi un tomēr tik atšķirīgi gadu desmiti, kuros slimnīca dzīvojusi savu neatkārtojamo un reizēm grūti izstāstāmo dzīvi.

Kopš maija cilvēki, kas savās pašvaldībās atzīti par trūcīgiem, var saņemt Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām nodrošinātos pārtikas preču komplektus. Pāris mēnešus vēlāk tika uzsākta arī apmaksātu higiēnas preču paku izdale, tās pienākas, ja trūcīgā ģimenē ir nepilngadīgi bērni, bet kancelejas piederumu pakas, kas pienāktos skolā gājējiem, joprojām iztrūkst.

Valmieras domes sēdē lemts par pilsētas apbalvojumu piešķiršanu.

www.ballisuagentura.com vēsta: «SIA «Ballīšu aģentūra» ir jauns un radošs uzņēmums Valmieras pusē, kas radīts skaistu svētku organizēšanai gan bērniem, gan pieaugušajiem. Mūsu piedāvāto pakalpojumu kvalitāti un uzticamību nodrošinām, izmantojot gan savu pieredzi un zināšanas, gan arī izvēloties profesionālus un pieredzējušus sadarbības partnerus.» Teiktais ieinteresēja, tādēļ norunājām tikšanos ar šā uzņēmuma izveidotāju, kocēnieti INGU MEGNI.

Aukstuma nenobaidītie

Kaut arī siltums atgriezies, par neseno aukstumu Valmieras tirgū atgādina salmeņu un vainadziņos iepīto kaltēto puķu uznāciens dzīvo ziedu vietā. Nopietnākie tirgotāji, vien pāris saltos rītus paviljonos pamukuši, gan atkal ir pie āra tirgus galdiem. Kad jautāju Zentai, vai ir vērts tirgošanu ārā turpināt, viņa teica, ka ir gan, jo te tomēr prece pārskatāmāk un acīs krītošāk izliekama nekā telpu šaurībā. Tādēļ,  kamēr  traki mīnusi neuzskriešot, vilkšot vien silto jaku mugurā, vilnas zeķes zābakos, un kas gan varot būt labāks par  Valmieras vidū  svaigā gaisā pavadītu dienu. Pat ja reizēm tirgošanās rezultāts esot vien +10 eiro nulles tuvumā. Pirms mājā braukšanas par tiem 10 eiro vismaz paviljonā ne vien pietiekami lētu pienu, bet arī dažāda treknuma krējumu, biezpienu un sviestu varot nopirkt.

Šoreiz vairāk par bebriem, kas dzīvo Valmieras ūdeņos. Vai  pilsētā  to joprojām ir daudz? Uzreiz jāteic, ka vismaz šogad to skaits ir samazinājies. Tam par pamatu var būt ļoti zemais līmenis bebru iecienītajās ūdens krātuvēs. Ne jau velti tieši viņiem vajadzīgā ūdens līmeņa uzturēšanai bebri upēs un grāvjos būvē dambjus. Bebrs jau ūdenī neguļ. Vien zem ūdens pa alu ieiet savā mājā, kura sausumā krastā ir izbūvēta kā pamatīga miga.