Latvijas inteliģence un uzņēmēji mudina uzņemties privātas rūpes par bēgļu ģimenēm. Sakot, Latvija ir liela un varena, tauta nebūt nav nabaga, šie ļaudis kā reklāmas rullītī aicina mūs katru aizdomāties: kāda ir mana personiskā nostāja bēgļu jautājumā. Būtībā jau labu laiku ir pavisam greizi sev taujāt: vēlos vai nevēlos, lai citas kultūras, valodas un tradīciju cilvēki ienāk manā zemē (to joprojām dara arī politiķi, un tas ir vēl dubultā muļķīgi), ir jājautā: ko viņi šeit darīs, kāda būs mana personiskā attieksme pret svešo, jutīšu ieinteresētību uzklausīt, būs vēlme atbalstīt vai izturēšos kā pret kaut ko nevajadzīgu, uzspiestu, atbaidošu? Nākamais jautājums — kādi būs pašu bēgļu pienākumi? Vai viņiem no pirmās dienas būs jāmācās valsts valoda, jāinteresējas par darba iespējām, vai bērniem būs obligāta izglītība, kā to nodrošināsim?