Tuvojoties 16. martam — leģionāru pieminēšanas dienai, kārtējo reizi raisās diskusijas par gājienu pie Brīvības pieminekļa. Visi argumenti par un pret tiek uzskaitīti jau sazin cik gadus pēc kārtas, tamdēļ tāpat ir skaidrs, ka oficiālā vara 16. martā ieslēgs plati «Eiropa mūs nesapratīs», savukārt patriotiskāk (vai nacionālistiskāk, kā nu kuram labāk tīk) noskaņoto sabiedrības daļu pārstāvošie politiķi nosauks varas nostāju par sejas pietuvināšanu Eiropas vietai, kur mugura zaudē savu cēlo nosaukumu, un dosies gājienā, lai ar kādām sankcijām viņiem arī tiktu draudēts. It īpaši tādēļ, ka draudi nav uztverami nopietni, jo draudēt ir kas viens, kamēr reāli vērsties pret politiķiem, kurus atbalsta ievērojama daļa sabiedrības, — pavisam kas cits.