Trešdien āmuru klaudzoņa Valmierā, Tērbatas ielā, Vidzemes Augstskolas (ViA) ēkas iekšpagalmā uz Pasaules ūdens dienai veltītu putnu būrīšu darināšanas meistarklasi sasauca ne vien tos, kas par šo pasākumu zināja, bet pat garāmgājējus, kuri arī pamanījās āmuru rokā ņemt.
Kad Mūrmuižas tautas universitātē viens no jaunāko laiku Beverīnas atrašanās vietas izzinātājiem Gints Skutāns stāstīja par nu jau uz moderniem aprēķiniem balstītiem pils meklējumiem, viens no viņa secinājumiem bija: varbūt nav pat tik svarīgi šādu vietu atrast, bet būtiski ir meklējumus turpināt, Beverīnu atrodot vispirms savās sirdīs — attieksmē pret mūsu senvēsturi. Tā arī uztveru novadpētnieka Eduarda Laura publikāciju «Dīvainās pilsētas ainiņas» iepriekšējā «Valmierietī».
Kad ir priekšvēlēšanu laiks, aģitācijā par partiju un iedzīvotāju apvienību deputātu kandidātiem mums jābūt gataviem ne vien ierastajai kārtībai, bet arī dažādiem pārsteigumiem. Par to ir parūpējies kopš 2014. gada spēkā esošais «Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums», kas nu dikti ierobežo partijām dāvinātās vai ziedotās naudas summas. Katra fiziskā persona vienai politiskajai organizācijai kalendārajā gadā var izdarīt dāvinājumu (ziedojumu) par summu, kas nepārsniedz 50 minimālo mēnešalgu apmēru. Aizliegts finansēt politiskās organizācijas, izmantojot trešo personu starpniecību vai anonīmus dāvinājumus.
Pieļauju, ka daudzu «Liesmas» lasītāju priekšstati par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbu vairāk saistīti ar masu mediju tik ļoti uzmanītajiem konfliktiem biroja iekšienē, it sevišķi ar līdzšinējā tā priekšnieka Jaroslava Streļčenoka rakstītajiem un pēc tam tiesā bieži pārsūdzētajiem rīkojumiem.
Uz pārāk skaļo ar Turciju saistīto diplomātisko skandālu fona sabiedrības uzmanības it kā otrā plānā palikusi Eiropas dzīvei daudz būtiskākā 9. un 10. martā Briselē notikusī Eiropadomes sēde. Tajā ES valstu un valdību vadītāji apsprieda jautājumus, kas saistīti ar ES ekonomisko attīstību un nākotni. Tās scenāriji ir ieskicēti Eiropas Komisijas sagatavotajā un tās prezidenta Žana Kloda Junkera 1. martā publiskotajā «Baltajā grāmatā», kurā izklāstītas piecas alternatīvas ES nākotnei pēc Lielbritānijas Brexit.
Kopš pērnā gada marta Beverīnas novadā par projektu vadības speciālisti strādā LINDA KRŪMIŅA. Viņa iespējas rakstīt un pieteikt projektu gan meklē pati, gan arī pilda pašvaldības vadības uzdotos uzdevumus.
Aizvadītajā otrdienā biedrības «Labāka rītdiena» vadītāja EVIJA JĒKABSONE bija aicinājusi trikātiešus uz daudzfunkcionāla dienas centra atklāšanu Trikātā kādreizējā jauniešu centra telpās. Tās atkal apdzīvot, izmantot dažādiem pasākumiem nu viņai uzticējusi novada pašvaldība. Tagad te darbošanās iecerēta ne vien jauniešiem, bet arī pieaugušajiem un pat senioriem. Svinīgs atklāšanas pasākums gan izpalika, bija vien iepazīšanās ar dažiem todien atnākušajiem ieinteresētajiem un gan ieceru, gan iespēju pārrunāšana.
Mūsdienās daudzi uzskata, ka neregulāras ēšanas vai vienpusīgi izvēlētas pārtikas dēļ mūsu veselībai trūkstošos vitamīnus un citas vielas var aizstāt ar uztura bagātinātājiem. Aizmirstam, ka īstu ilgizturību organisms var iegūt vien no dabiskiem produktiem. Tādēļ jāšaubās, vai kā brīnumlīdzeklis ilgtermiņā būs arī Finanšu ministrijas un Latvijas Bankas iecerētās reformas nodokļu sistēmā.
Par videi draudzīgu saimniekošanu sarunājos ar Valsts vides dienesta Valmieras reģionālās pārvaldes direktoru AIVARU LIEPU un viņa vietnieci — kontroles daļas vadītāju LĪGU ZVIRBULI.
«Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas» — atziņa, ko reti sakām par mežu reālajām bagātībām, vairāk gan paužam bažas par kādu aplamību vai mežu, kurā no lieliem kokiem malka vien pāri palikusi. Līdzīgi nu Latvijā ir ar partijām. Kad 1993. gada 5. un 6. jūnijā atkal pēc partiju sarakstiem tika vēlēta Saeima, pieteicās 23 partijas. Jau tad to šķita par daudz.
Iespējams, tas bija kāds zivis un arī cilvēkus labi iepazinis makšķernieks, kurš pirmais teica: «Zivs meklē, kur dziļāks, cilvēks — kur labāk.» Tā reālajā dzīvē notiek. Tādēļ neko daudz jau nevaram pārmest tiem, kuri labākas dzīves meklējumos bez sevis atstāj tēvu zemi Latviju. Gudrie, kas vēl latīņu valodu prata, par viņiem līdzīgajiem jau aizlaikos teica: «Ubi bene, ibi patria!» (Kur ir labi, tur ir tēvija!). Nu jāsecina, ka sev jaunas tēvijas pārdesmit gados ir atraduši jau vairāki simti tūkstošu latviešu, Lielbritānijā vien ap 100 tūkstošiem.
«Sveiciens visiem! Te Aleksejs!» Vietās, kur viņu pazīst, kur viņu gaida, tā nu jau gadiem mēdz ierasties Aleksejs Koziņecs. Šādu pieteikumu viņš var atļauties, jo Valmierā un apkaimē ar pieredzi fotografēšanā un izciliem rezultātiem sportā ir vizītkarte pats sev. Arī, kad pārkāpts jau 75 gadu slieksnis, Aleksejs ir gaidīts gan studijā «Fokuss» Mazsalacā, poētiskās fotogrāfijas kursos Vecatē, gan nesen nodibinātajā biedrībā «Valmieras atspulgs», par kuras vadītāju arī nu kļuvis. Gribējis vien būt pie dibināšanas, bet iznācis nopietnāk, jo: «lietām, kas notiek par labu fotogrāfijai, atteikt nespēju».
Lai arī priedes ir iezīmētas pat Latvijas dendrologu biedrības emblēmā, par Gada koku parasto priedi (Pinus sylvestris) dendrologi ievēlējuši vien šogad (arī tad vēl bijis kāds, kurš vēlējies vispirms papeli cildināt). Priede ar savu uzticību auglības ziņā pieticīgajai Latvijas zemei un cilvēkiem, viņu likteņiem, manuprāt, šādu godu gan bija pelnījusi viena no pirmajām.
Dzelteno cielavu bariņi, kas cītīgi meklē barību un krāj spēkus pavasara garajam pārlidojumam kaut kur Āfrikas ziemeļu daļā, pat nenojauš, ka pavasarī Latvijā viņus sagaidīsim ar īpašāku interesi un vērīgumu nekā citugad. Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) dzelteno cielavu (Motacilla flava) ir nosaukusi par 2017. Gada putnu.
Kā jau vēstīts, nupat Dikļos notikušajā Latvijas labāko alus darītāju apbalvošanas pasākumā divas galvenās atzinības — Ģerboņa rakstus — saņēma arī viens no Beverīnas novada veiksmīgākajiem uzņēmumiem SIA «Abula». Latvijas alus gada balva 2016 brenguliešiem tika pasniegta nominācijā Labākais kāpinājums eksporta tirgū mazo alus darītāju grupā. Savukārt otru atzinību uzņēmums saņēma par alu «Brenguļu tumšais», kas tautas balsojumā par populārāko tumšo alu bija savācis visvairāk balsu.
7. janvārī izskanēja ziņa, ka Zemgalē, tīrot elektrības līnijas trasi, nozāģēta Pētermuižas dižtūja, kuras apkārtmērs bija sasniedzis 2,76 metrus un ierindoja šo tūju par otru lielāko Baltijā (dižāka ir pie Bēnes). Nu publiskots Valsts vides dienesta izvērtējums, ka par šīs tūjas iznīcināšanu sods var būt 55 minimālo mēnešalgu apjomā, proti, 20900 eiro. Tas būs jāsamaksā trašu tīrītājai SIA «Vējkalni A.V.» vai tiem uzņēmuma strādniekiem, kuri, izrādās, pat krietni mocījušies, lai tik dižu koku zemē dabūtu. Tā vai šitā, bet var pat brīnīties, ka tik stulbi rīkojušies pieredzējuši trašu tīrītāji (šai SIA tādos darbos jau 20 gadu pieredze).
Aizejošais — atkal vissiltākais
Vējaino, lietaino vasaru un rudeņu, bezsniega ziemu dēļ arvien lielāks satraukums par to, kas notiek ar klimatu, nu ir ne vien lauksaimniekiem, mežu izstrādātājiem, bet pat dabas norisēs līdz šim maz ieinteresētajiem pilsētniekiem. Pirmie ir satraukti, vai nenoslīks raža, vai no mežiem sagatavotos kokmateriālus varēs izvest, otrie vairs īsti nesaprot, kad izdevīgāk atvaļinājumā iet, lai vairāk iznāk saulē gozēties.
Februārī godinām Ramsāres Konvenciju
Kopš 1971. gada 2. februāra, kad Irānā Ramsārē daudzu valstu pilnvarotas personas parakstīja Konvenciju «Par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi», katru gadu februāra sākumā atzīmē Pasaules mitrāju dienu. Šogad par galveno datumu bija noteikts 5. februāris, taču iespēju robežās Latvijā dažādi mitrājiem veltīti pasākumi turpināsies vēl visu šo nedēļu. Pašlaik pasaulē šai konvencijai jau pievienojušās vairāk nekā 160 valstis, akcentējot nu jau pāri par diviem tūkstošiem Ramsāres Konvencijai atbilstošu teritoriju aizsargāšanu.
Politiķi runā par divu ātrumu Eiropu. Ar to parasti izsaka valstu atšķirīgus ekonomikas izaugsmes tempus it kā vienotajā Eiropas Savienībā. Atšķirīgos ātrumus nosaka galvenokārt valstu, to uzņēmēju rīcībā esošie finanšu resursi, pieredze, arī gadsimtos pārbaudītās saimniekošanas tradīcijas. Bet šādas atšķirības ir arī reālajos ātrumos, ar kādu katrā valstī iespējams pārvadāt kravas, pārvietoties cilvēkiem. Latvijai, tāpat Igaunijai un Lietuvai, situāciju būt šobrīd otrā ātruma Eiropā nosaka gan ieilgusī un, iespējams, pat tīši saputrotā pāreja atpakaļ no padomju uz tirgus ekonomiku, gan reālie ātruma ierobežojumi slikto ceļu dēļ.
Literārā satikšanās
Ar «Liesmu» satikos 1957. gadā, kad Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolā sākām izdot literāro žurnālu «Pīlādzītis» un mūs uzaicināja uz «Liesmu». Gājām Armīns Lejiņš (vēlāk kinoscenārists), Andris Briedis (satīriķis, žurnālists) un es. Izrādījās, arī laikraksts grib sākt publicēt dzejoļus un stāstus. Iespējams, ka tādu vajadzību noteica Eduarda Berklāva laika atkušņa elpa, vai arī mūs aicināja kā jauniešu līdzsvaru iepretī dzejniekiem Dzintaram Vītolam un Kārlim Kalnietim, kas bija atgriezušies no izsūtījuma un arī sākuši nest uz «Liesmu» dzejoļus. Tur bija arī jaunais autors Valdis Pabriks no pedagoģiskās skolas, vēl prozaiķi Valters Zālītis, Visvaldis Tolēns, Melānija Kuģe un citi, vēlāk arī dzejniece Vita Vīksna — «Cīņas» korespondente. Nodibināja literātu apvienību, lasījām savus darbus un ar balsošanu izlēmām, kurus dot publicēt.
Redaktore tad bija Ilona Šteinberga. Atceros viņu allaž ar armijas šineli mugurā un nežēlīgi daudz smēķējošu. Frontē bijusi, tādēļ paskarba, bet pret jaunajiem izturējās kā mamma. Apvienības darbā viņa iejaucās maz, un literārā lapa sāka iznākt regulāri.