Leģendai par visvareno Lembergu patlaban notiekošais iet labumā – lai tauta redz, ka Hūtesvīru var iznīcināt tikai pasaules lielvara, jo vietējiem politiķiem šis bijis pārāk ciets rieksts. Taču pašam cilvēkam platmalē prieka par to nav, jo rādās, ka viņa ietekme izbeidzas pēkšņi un neatgriezeniski.
Valdības partiju uzstājīgie mudinājumi Jurim Pūcem neceremonēties ar galvaspilsētas pašvaldību beidzot panāca savu – VARAM konsultējas par iespējamo ārkārtas vēlēšanu dienu ar Centrālo vēlēšanu komisiju un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi.
Latvijas Bankas ilggadējā prezidenta Ilmāra Rimšēviča amata pilnvaru termiņš beigsies 21. decembrī, un līdz tam laikam Saeimai ir jāatrod viņa pēctecis. Valdības partijas sāk viegli baiļoties, vai samocīts balsojums nekļūs par vēl vienu triecienu to reputācijai sabiedrības acīs.
Pilnībā piekrītu tiem, kuri cenšas slāpēt XIII Saeimas atlaišanas ideju: pavisam derdzīga ir politisku nīkuļu un infotroļļu kompānija, kas organizē parakstu vākšanu. Taču tas netraucē lozungam kļūt arvien populārākam – un reālākam.
Ziņas par slavenās kosmētikas ražotnes – sen paredzēto, nu pienākušo – maksātnespēju mums radīs vairāk psiholoģiskas, nevis ekonomiskas problēmu. Šķiet pārāk sāpīgi zaudēt sen pierasto.
Latvijā un Lietuvā esot jāatjauno obligātais karadienests, turklāt tam jāilgst divus gadus – šāds kategorisks ieteikums atceļoja pāri Atlantijai no Vašingtonas domnīcas Jamestown Foundation. Gribas cerēt, ka valdībai un Aizsardzības ministrijai pietiks drosmes, ja ne iebilst, tad vismaz ignorēt «vērtīgo norādījumu».
Nākamā gada valsts budžets ir sava veida eksāmens. Taču nevis Krišjāņa Kariņa valdībai, bet gan Latvijas sabiedrībai. Politiķi cenšas noskaidrot mūsu pilsoniskās pasivitātes līmeni un acīmredzami jūtas apmierināti ar izrādīto rezultātu.
Administratīvi teritoriālās reformas ieviesēji sola, ka palielinātos novados augs ekonomiskā aktivitāte. Pēc dažiem gadiem to apliecinās pieaudzis (vai tomēr ne) darba vietu un jaunu uzņēmumu skaits, tajos ieguldītā kapitāla apjoms. Taču kur šodien sakņojas šāda valdības un VARAM ierēdņu pārliecība?
Vakar Saeimas likumdošanas procesa «dzirnavās» tika ielaists valdības iecerētās pašvaldību reformas pamatdokuments – projekts grozījumiem Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā, paredzot no 119 tagadējām izveidot 39 vietvaras. Vai tomēr, kas nu jau kļuvis daudz ticamāk, vēl vairāk.
Iespējams, ar savu veikumu viņš būtu pelnījis tautas priekšstatos godavietu blakus Latvijas dižiem darbiniekiem un pat teiksmu tēliem – Lāčplēsim, Spīdolai, trešajam tēvadēlam. Taču šis cilvēks mums ir praktiski nezināms.
Pirms diviem gadsimtiem Vidzemē tika atcelta dzimtbūšana. Šis notikums latviešu tautai un Latvijai bija viens no svarīgākajiem vēstures pavērsieniem, patiesiem mūsu «gadsimtu griežiem».
Valsts prezidenta vēlme būt Kariņa valdības advokātam ir pārsteidzoši nesavtīga. Viņam vajadzētu savu vēl spēcīgo popularitāti taupīt nopietnām nacionālajām vajadzībām, nevis šādi izniekot.
Latvijas Bankas pirms nedēļas piesardzīgā optimismā sludinātās valsts ekonomiskās attīstības prognozes kopumā šķiet līdzīgas manis jau aprakstītajam Luminor ekspertu vērtējumam vai citu kredītiestāžu veiktai analīzei. Neviens negrib tīši sašūpot laivu.
Municipālpolitiķi jūtas pagalam apmulsuši, piedzīvojot valdības vienaldzību pret viņu vaidiem, protestiem un draudiem. Vēl vairāk, varas partijas dodas uzbrukumā – vietvarām pārmet dumpošanos pret valsti, pārāk treknu dzīvi* un nevajadzīgu kāri būvēt peldbaseinus.
Jāsaka paldies pašmāju ekonomikas pētniekiem, kuri cenšas sarūpēt optimistiskas biznesa ziņas. Mums tiešām ir akūti vajadzīga pretinde, lai cīnītos ar globālā saimnieciskā pesimisma ietekmi «vienmēr sliktām ziņām atsaucīgajā» Latvijas sabiedriskajā domā.
Likuma un brīvas konkurences sargu pieķeršanās lielajām Latvijas būvfirmām, apsūdzot tās nelikumīgā cenu saskaņošanā jeb kartelī, padarīs mūsu turpmāko dzīvi tik «interesantu» un pat «aizraujošu», ka vienā brīdī sabiedrībai pat varētu sakāroties atgriezties savā agrākajā nezināšanā un «garlaicībā». Vai vispār tā būs līdzvērtīgu pretinieku cīņa?
Bijušās veselības ministres politiskās akrobātikas demonstrējums, nomainot bezcerīgo opozīciju pret piederību premjerpartijai, publiku varēja pārsteigt vienīgi ar «nepieklājīgo» ātrumu. ZZS ir grimstošs kuģis, tas ir skaidri redzams – kāpēc perspektīviem deputātiem sentimentālu jūtu dēļ jāslīkst kopā ar to?
Lai cik svēta un daudziem no mums arī dziļa personiska ir Baltijas ceļa jubileja, tas tomēr nevar būt iegansts ļaut «paslaucīt zem tepiķa» daudzus pensionārus smagi sāpinājušo PNB bankas skandālu. Gluži kā dažam Saeimas deputātam, kuri vēl atļaujas izteikt personiskās domas, FKTK rīcība man šķita nevajadzīgi barga. Taču rādās, ka iestādei akūti vajadzēja «ķeksīti».
Citkārt tā vienkārši būtu interesanta izrāde – ar kādām metodēm notiek varas smagajai rokai pa sitienam patrāpījušos spītnieku iznīcināšana. Taču ir neizturami redzēt, kā partijiskas plēsoņas un ap tām ložņājoši intriganti grauj tavu augstskolu.
Iespēja, ka par Sabiedrības integrācijas fonda padomes vadītāju varētu kļūt Saeimas vēlēšanās caurkritušais politiķis Imants Parādnieks, ir sacēlusi sašutumu gan sociālo tīklotāju publikā, gan dažā nevalstiskajā organizācijā. Jau tad, kad viņš tika ieskaitīts Ministru prezidenta padomniekos, valdīja teju vispārīgs viedoklis: tas ir nepelnīts amats.