Šī gada augusts vēsturē ieies ne tikai ar 10. Valmieras vasaras teātra festivālu, bet arī ar to, ka nozīmīga dzīves jubileja apritēja vienam no skatītāju iemīļotākajiem Valmieras Drāmas teātra aktieriem AIGARAM VILIMAM. Tāpēc pirmais jautājums viņam:
Nu jau krietni paaugusies augumā koku josla, kas gandrīz aizsedz braucēju un arī retu kājāmgājēju (lielceļš taču!) acīm blakus Valmieras – Rūjienas šosejai esošo privātmāju ciematu Poķi.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Kroga ēka nojaukta 1937. gadā, izbūvējot jauno pilsētas tirgus laukumu. Tagad tās vietā atrodas bijusī, 1938. g. celtā, Valmieras tirgus administrācijas un veikalu ēka Tērbatas ielā Nr. 4, tagadējais Valmieras tirgus paviljons un tirdzinieku autostāvvieta Tērbatas ielas zemesgabalā Nr. 6.
1925. gada vasara. Īss satura atstāsts: gados jaunais un enerģiskais Andrejs Kalniņš no Jaunraunas pagasta Prikuļiem apceļo Valmieras apriņķi. Ceļā pavadīta gandrīz nedēļa. Apskatīts Zilais kalns, Mujāni, Burtnieki un Burtnieku ezers, Matīši, Mazsalaca. Kā nākamās apmeklējuma vietas ieplānotas: Staicele, Ainaži, Salacgrīva, Ungurpils, Aloja, Urga, Ozolu muiža, Dikļi un Valmiera. Ceļojuma piezīmes (13. – 25. VII) autors rakstījis no sevis pirmajā personā.
Sabile – Valmiera – Sabile. Tāds todien bija Talsu novada pašvaldības domes priekšsēdētāja ANŠA BĒRZIŅA ceļš.
Savā ziņā Valmiera ir pozitīvu paradoksu pilsēta. Ņemsim kaut vai tramvaju. Skaidra lieta, ka pa Vidzemes industriālās galvaspilsētas ielām izvilkt gaisa elektrības vadus, lai pie tiem varētu piesiet tramvaju vai pat trolejbusu, nav reāli, un to nemaz arī nevajag.
Dziļākais no grāvjiem kopā ar valni veido 3 – 4 m augstu šķērsli. Pilskalna plakumā var nokļūt no austrumu puses, kur nocietinājumu sistēmu šķērso ceļš. Plakuma dienvidu malas garums – 45 m, austrumu – 50 m, ziemeļu – 60 m, rietumu – 65 m. Daļēji klajā plakuma ziemeļrietumu stūrī redzama aptuveni desmit metrus plata un divus metrus dziļa – iespējams zemes iegruvuma veidota – iedobe.
1925. gada vasara. Gados jaunais un enerģiskais Andrejs Kalniņš no Jaunraunas pagasta Prikuļiem nolēmis apceļot Valmieras apriņķi.
Pūšaminstrumentu spēles tradīcijas Valmierā
Savā laikā Edgars Liepiņš ir teicis: vajag tik rakt. Un tā kolektīvs cītīgi mācījās, lai apgūtu bigbenda spēles manieres un izpildījumu.
Ar Nacionālo Bruņoto spēku pulkvedi Guntaru Strazdīti tiekamies jūnijā.
Šoreiz atkal kaut kas interesants no pagājušā gadsimta otrās puses mūsu pašu Valmieras piena kombinātā.
Kad 1989. gadā notika pirmais skrējiens Rīga -Valmiera, tā principā bija politiska padarīšana, ko organizēja Jāņa Daliņa fonds un kam pieslējās oficiālie Valmieras sporta vadoņi.
Senākajos avotos ziņas par Daupa saimniecības pastāvēšanu atrodam 17. gadsimta otrajā pusē. 1696. gadā Vaidavas muiža bija iznomāta Valmieras pilsonim Zamuelam Koham. Toreizējo vaidaviešu zemnieku vidū nosaukts arī Daupis. [1]
Ar pašu spēkiem
Pirms dažiem gadiem vienā no Valmierieša numuriem rakstīju par koloniālpreču tirgotavas īpašnieku Pēteri Pūku.
Pūšaminstrumentu spēles tradīcijas Valmierā
Iepazīstoties ar vēstures liecībām, atklājas interesanta pūtēju mūzikas tradīciju aina. Periodā līdz Otrajam pasaules karam pūtēju orķestru galvenais uzdevums tā brīža sabiedriskajā dzīvē bija spēlēt gājienos, ballēs un bērēs.
Maijs ir mēnesis, kad ziemas sezona vienā viņam tuvajā sporta veidā nomaina otru – vasaras sezonu, un katrā no sezonām viņš izmanto savu nūju.
Šodien Valmierā ir ļoti tālu no mums dzīvojošiem vīriem piederoša akciju sabiedrība «Valmieras piens».
Tamāra Kalniņa (Rozīte) dzimusi 1918. gada 10. aprīlī. Pašas vārdiem – īsta zemgaliete.
ZIŅAS Zvirgzda kroga senākais pieminējums, iespējams, rodams 1638. gada Vidzemes arklu revīzijas materiālos, kur, zviedru valdībai inspicējot Frīdriham Vilhelmam Patkulam piederošās Ķieģeļu, Podzēnu, Kūduma, Pāpēnu un Kārlenes muižas, konstatē, ka senāk šajos īpašumos bijuši 6 krogi, bet tagad lietojams tikai viens – Rubenē (Papendorff).[1]
1919. gada maijā pēc nepilnu piecu mēnešu komunistu valdīšanas padomju Latvijas proletāriskais cietoksnis sāka ļodzīties visās šuvēs.