Viedokļi

«Te nau nekāda skola kad visiem jāpiekasās kā es rakstu,» kādā interneta vietnē savstarpēji nepazīstamu cilvēku diskusijā par latviešu valodu un pareizrakstību ērcīgi iebilda kāds aizkaitināts, bet pašpārliecināts grafomāns, «galvenais kad cilvēki viens otru saprot un man vienalga kādā valodā runā… es neščiroju cilvēkus... man nau problēmu, es varu arī pa krieviski un pa angliski ja vaig, bet dēļ tādas attieksmes kā jums arī rodas komflikti… Karoče beidziet kurināt naidu. Kā nenormāli ar to latviešu valodu visās vietās, agrāk kāda vaina bija? Visi draudzīgi dzīvojām.»

Mazskaitlīgais otrdienas protesta pikets Jēkabielā būs devis papildus pārliecību valdībai, ka viss sabiedrības sašutums par tās ķeršanos klāt otrajam pensiju līmenim ir tikai «kaķa lāsti».

No pēdējā laikā mūsu pašu valstī notiekošajiem absurdiem, manuprāt, viena no bezkaunīgākajām darbībām ir savulaik būvnieku karteļa (Konkurences padomes pirms vairākiem gadiem konstatēta aizliegta vienošanās par objektu sadali 10 lielu Latvijas būvfirmu starpā) lietās iesaistītās Rere grupas attieksme pret pasūtītājiem objektos, kuru vērtība mērāma eiro miljonos un pat desmitos miljonu. Par to plašāk viņsvētdien LTV1 informēja raidījums De Facto.

Latvijas sabiedrības uzmanības centrā jau kārtējo reizi nonākuši emigrācijā esošie Krievijas opozicionāri, kuru savstarpējo attiecību skaidrošana plašsaziņas līdzekļos jau nodēvēta par cilšu kariem.

Oleksandrs krita, aizstāvot Avdiivku tur notikušā armagedeona laikā, kad ienaidnieki pat drupas nolīdzināja.

Sena ir atziņa, ka labāk ir iekost sev mēlē, lai tikai nepateiktu kaut ko līdz galam nepārdomātu vai aplamu.

Kad jāraksta ar zīmuli vai pildspalvu, roka neklausa. Es cenšos kā nesen rakstīšanā ielauzījies otrklasnieks, bet ikreiz brīnos, cik gan kādreizējais, gluži glītais rokraksts nu izskatās svešāds!

Politikā bieži vien «mājieni ar mietu» tiek izteikti maldinoši biklā, pat viegli bailīgā toņkārtā: «Nē, nē, ko jūs, tiešām nepārprotiet mūs – apgalvot, ka varam neatbalstīt budžetu, būtu stipri vien pār­agri!»

Šķiet, ka lētā politiskā populisma pilnā ielu pārdēvēšanas kampaņa nupat būs beigusies arī mūsu pusē. Vietējā ekspertu troika savu darbu paveikusi, novada deputāti apstiprinājuši. Šajās izdarībās, protams, arī daža laba loģiska lieta sanākusi, kamēr šis un tas – vienkārši ķeksīša pēc.

Pagājušajā nedēļā Saeima galīgajā lasījumā pieņēma lēmumu uz gadu iesaldēt valsts finansējumu politiskajām partijām.

Vēl šķietami nesen vasarā visai Latvijai pārgāja kapusvētku vilnis, savā virsotnē paceļot  mums katram svarīgo atcerēšanos par dzīves neredzamo pusi, kas norit viņā saulē.

«Pienācis laiks satikties savējiem, lai pārrunātu aktualitātes kā partijā, tā valstī un Eiropā.

Pilns ir internets ar mācībām, kā neuzķerties uz telefona krāpniekiem, ka īpaši uzmanīgiem jābūt senioriem, kas ir viena no mērķauditorijām, no kā izdodas izkrāpt līdzekļus, lai gan mediju sižetos kā apkrāptie, vēloties palikt anonīmi, piesakās arī daudzi jauni cilvēki.

Nedaudz sensacionāli – škiet, arī uz rīt gaidāmā premjerpartijas Vienotība kongresa fona – izklausās izglītības un zinātnes ministres apņēmība valsts solītos 30 miljonus tomēr atdot skolotāju algām «vienkārši tāpat».

Tēlaini izsakoties, uz 2025. gada Latvijas valsts budžetu savā ziņā esam spiesti raudzīties ja ne gluži caur lielgabala stobru, tad caur pāri mūsu robežai lidojošus objektus pētoša radara ekrānu gan. Visi tēriņi mūsu pašu drošībai, un basta!

Pagājušajā nedēļā tika sacelta pamatīga jezga ap jautājumu, kura nozīmīgums un vērtība līdzinās  nullei.

Tās dienas vakarā, kad Krievija bija iebrukusi Ukrainā, apstulbinošā ziņa arvien vēl nebija ieliekama nekādos rāmjos.

Atbilstoši likumprojekta «Par valsts budžetu 2025. gadam un budžeta ietvaru 2025., 2026. un 2027. gadam» sagatavošanas grafikam likumprojektu pakete Saeimā iesniedzama jau 15. oktobrī.

Salīdzinoši īsā laikā, šķiet, tapa vien vakcīnas, lai sargātu pasaules iedzīvotājus no koronavīrusa izraisītās epidēmijas.

Valdības centienos «komunicēt» ar sabiedrību (to nomierināt un ieaijāt pilsoniskā snaudā) visai efektīvs līdzeklis ir demonstratīva vēršanās pret lielām algām un lieliem ienākumiem. Kā smejies, lai «bagātie arī raud»!