Viedokļi

Frontes līnija bija tālu, kaut kur vēl krāca Kurzemes katls. Bet skolās Valkas pusē 1944. gada oktobrī sākās mācības. Valdība bija cita, un citi bija skolotāji. Kara briesmās cietusī zeme un cilvēki sāka atgūties. Posts visapkārt bija liels. Nebija pat skolas grāmatu, tās, kas bija pavasarī — no vācu laika, nederēja, tagad bija krievu laiki, cita sistēma. Vakardienas varonis tagad bija drīzāk dzimtenes nodevējs. Un skolēni arī nedroši, bailīgi, nesaprazdami, kas labs, kas slikts. Skolotāji centās, cik spēdami, nomierināt sakarsušos prātus. Sāka ar koriem. Bija balss vai nebija — nācās dziedāt skolas korī. Bet kuras tad nu būs tās pareizās dziesmas? Sākām ar tautasdziesmām «Div' pļaviņas es nopļāvu», «Arājiņi, ecētāji maizi mina kājiņām, cepējiņa, gudra sieva, satin kļavu lapiņās». Un drīz vien sākām mācīties citu himnu — jau trešo trijos skolas gados.

Pirms Jāņiem uz redakciju piezvanīja kāds kungs, kurš bija iegādājies jaunu televizoru, bet nevarēja atbrīvoties no vecā, jo Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācijas (ZAAO) laukumā Beātes ielas galā par tā pieņemšanu prasot 4 eiro, kaut gan pēc tirdzniecības noteikumiem šai opcijai esot jābūt bezmaksas. Un tik tiešām — zvanītājam pilnīga taisnība, jo www.zalajosta.lv melns uz balta rakstīts, ka nolietotas elektroiekārtas nododamas jebkurā EKO laukumā ar aicinājumu «sazināties ar nolietotu elektroiekārtu savākšanas uzņēmumiem, kas bez maksas izvedīs nolietotu elektroiekārtu no jūsu dzīvesvietas». Likteņa ironija, bet tieši zvanīšanas dienā Liesmā bija lasāma informācija, ka ZAAO otro gadu pēc kārtas saņēmis zelta novērtējumu Ilgtspējas indeksā, kā arī Labklājības ministrijas novērtējumu Ģimenei draudzīgs komersants. Laikam jau šī draudzība izpaužas tādējādi, ka tiek prasīti vien 4, nevis 7 vai visi 10 eiro. Taču iespējams, ka šis nesenais tarifu pacēlums saistīts ar Konkurences padomes martā uzlikto 36665 eiro sodu par tirgus varas ļaunprātīgu izmantošanu, ko ZAAO, lai nebūtu jātiesājas, arī samaksājis, bet kaut kā taču šī naudiņa jāatgūst.

Viņnedēļ gadījās būt Litenē — nelielā miestiņā pusceļā starp Gulbeni un Balviem. Protams, šai vietai Latvijas vēsturē ir savs īpašs, traģisks stāsts, taču šoreiz ne par to. Par to, kas Litenē ir šodien, un par to, kā rīt vairs nebūs...

Vēlēšanas tuvojas. Valdība steidz rādīt labos darbus. Kopš seniem laikiem zināms, ka vislielākos plusus tā var sasniegt, samazinot cenu alum un zālēm. Spriežot pēc visa, alus cenas valdībai samazināt neizdosies, tādēļ dots stingrs uzstādījums — vismaz uz priekšvēlēšanu laiku samazināt zāļu cenas, grozot 899. Ministru kabineta noteikumus.

Viens no pēdējo dienu apspriestākajiem notikumiem Latvijā ir Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa un ar viņa vadīto partiju KPV LV saistītu ļaužu īslaicīgā aizturēšana Līgo svētku priekšvakarā.

Pirms pāris nedēļām kāda kundze zvanīja uz «Liesmas» redakciju, lai paustu sašutumu: «Kā tas ir iespējams, ka cilvēki var smēķēt pat tur, kur citi ārstējas?»  Vizma no attālāka kaimiņnovada esot pāris stundas pavadījusi Vidzemes slimnīcā, gaidot, kamēr veselības jautājumus sakārtos radinieks, un vērojusi, cik daudzi iziet pie slimnīcas durvīm un ievelk dūmu. Visbiežāk smēķēt dodas pacienti no nodaļām ar un bez kruķiem.

Vispirms jau ir lieliski, ka šis pasākums — Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forums — notiek ārpus galvaspilsētas, jo iepriekš tas noticis tikai Rīgā un vēl Austrālijā un Amerikā. Šī būs pirmā reize, kad forums notiks Latvijas reģionā, manuprāt, vispār ir svarīgi, ka līdzīgi pasākumi nenotiek tikai Rīgā vien. Līdz ar to, ja cilvēki atbrauc uz Latviju, un Valmierā šoreiz būs sabraukuši ļaudis no visas pasaules, viņi redzēs, ka kaut kas notiek arī ārpus Rīgas. Manuprāt, ir forši, ka mēs viņiem šādā forumā nodrošinām iespēju doties uz vietējiem uzņēmumiem, lai ciemiņi redzētu, kādi mums ir ražotāji, cik lieliski visi īstenībā strādā un ka tie jau arī šobrīd ir eksporta tirgos! Lai neizskatītos, ka mēs te tādi nabaga bāleliņi...

Pirmsjāņu nedēļa Latvijas politikā sanāca vētraina. Notika atjaunotajā Latvijas Republikā vēl nebijis gadījums — Saeimas deputātu Artusu Kaimiņu tieši no Jēkaba ielas nama aizveda KNAB vīri. Saeimas deputāts vienkārši tika uz 36 stundām noņemts no trases, izmantojot administratīvo resursu un valsts varu. Kaimiņa kolēģi deputāti nobalsoja par lēmumprojektu, kuru tā īsti nebija pat redzējuši, un Satversmes 29. pants tika pārkāpts bez lielām emocijām. Tāds pats liktenis piemeklēja arī uzņēmēju Viesturu Tamužu, veiksmīgu spēlētāju Latvijā tik ienesīgajā atkritumu biznesā, un vēl vienu ar KPV LV saistītu vīru Ati Zakatistovu. Notika vesela virkne kratīšanu gan pie Kaimiņa, gan pie viņa partijas biedriem un atbalstītājiem.

Pirmssvētku nedēļā Cēsīs notika traģiska autoavārija, kur bojā gāja divi pavisam jauni cilvēki un viens smagi cieta. Jāņu naktī notika mašīnu sadursme Kocēnu novada Rubenē ar diviem bojā gājušajiem un trīs cietušajiem. Avāriju iemesli ir pavisam atšķirīgi, bet sekas ļoti nepatīkamas. Nakts braucienā jaunieši auto vadīja bez tiesībām un, traucoties pa pilsētu, ietriecās kokā. Savukārt Rubenē notikušajā avārijā auto priekšā uz ceļa izskrējis alnis, vadītāja, cenšoties izvairīties no sadursmes, iebrauca pretējā braukšanas joslā, pa kuru brauca smagā mašīna. Arī pirmsjāņu nedēļā gāju garām negadījuma vietai, kur Valkas un Raiņa ielas krustojumā, visticamāk, latvieša vadīta automašīna nebija apstājusies pie «STOP» zīmes un ietriekusies mašīnā ar Igaunijas valsts numurzīmēm.

Reti rakstu. Par šādām lietām vispār nekad nevēlos runāt. Šis pat nav viedoklis, šī ir vienkārši patiesība, neskatoties pat uz pēdējiem notikumiem saistībā ar Latvijas restorāniem un kriminālpoliciju.

Lai arī maijā partija Saskaņa salīdzinājumā ar aprīli SKDS aptaujā piedzīvojusi jūtamu kritumu (ap 5%), tā ar 19,1% atbalstītāju, kas ir zemākais rādītājs pēdējā gada laikā, četrus mēnešus pirms 13. Saeimas vēlēšanām joprojām ir populārākā Latvijas iedzīvotāju vidū.

Latviešiem kapu kultūra, iespējams, izkopta vienā no pašiem augstākajiem līmeņiem pasaulē. Par aizgājējiem rūpējamies, cik nu katram to atļauj rocība, pašu veselība un, kas nav mazsvarīgi, attālums. Taču ir vēl viena ļoti būtiska lieta, bez kuras kapu aprūpe nav iedomājama, un tas ir ūdens. Veldze ziediem, mauriņam vai kādiem citiem stādījumiem, īpaši karstā un sausā vasaras laikā, ir ļoti svarīga. Tāpēc būtiski, cik daudz un kādā veidā kapos ūdens pieejams kapu kopējiem, starp kuriem — un tas laikam loģiski — vairākums cilvēku ir vismaz pusmūžā.

Nesen par savu esamību atgādināja Jaunā konservatīvā partija (JKP), viena no kuras «sejām» Juris Jurašs publiskoja videoklipu ar apgalvojumiem, ka divi no Nacionālās apvienības (NA) redzamiem politiķiem, Raivis Dzintars un Imants Parādnieks, it kā saņēmuši no «maksātnespējas administratoru mafijas» iespaidīgas naudas summas — attiecīgi vairāk par simt tūkstošiem un pusmiljonu eiro.

Ir tāds teiciens, ka ceļš uz elli bruģēts labiem nodomiem, un vēl kāds cits, ka nav nekā briesmīgāka par centīgu idiotu atbildīgā postenī. Šos atcerējos, lasot pēdējos jaunumus par gaidāmajiem Dziesmu svētkiem, kuru norises vietās būšot aizliegts ienest savu pārtiku un dzērienus, tostarp arī alkoholiskos, ne vien koncertu apmeklētājiem, bet arī svētku dalībniekiem.

Ar savu upi mēs lepojamies, jo Gauja mums ir īpaša ar saviem akmeņiem, kokiem un arī straumi, kas mēdz nest cietu ķermeni pietiekami tālu. Diemžēl katru gadu tā paņem pietiekami daudz dzīvību, — tā ir pamata problēma, kuru katru vasaru cenšamies risināt, tāpēc gribu izmantot kārtējo iespēju, lai atkal un atkal stāstītu to pašu, ko iepriekšējos gadus. Taču cilvēki joprojām nesaprot, jo vidēji Latvijā ik gadu noslīkst ap simt iedzīvotāju, un tas ir ļoti liels skaitlis. Kādu gadu vairāk, kādu mazāk — varētu domāt, ka cilvēki kļuvuši saprātīgāki, bet, ja es tā gribētu teikt, tas būtu melots. Viss atkarīgs no laika apstākļiem — ja pie mums ir auksta, vēsa vasara, tad šo gadījumu ir mazāk, tiklīdz vasara saulaināka un siltāka, tā negadījumu skaits aug. Īpaši to jūtam, kad pēc vēsa un lietaina perioda pēkšņi iestājas ļoti silts laiks. Un tad liekas, ka daudzi, kā mēdz tautā teikt, no vadža norāvušies — pilnīgi nedomājot un neanalizējot situāciju un vietu, viņiem liekas, ka nu jāķer pēdējais brīdis kaut kam kaut kur. Grēko gan peldētāji, gan laivotāji, piemēram, atgadījums pagājušajā gadā šeit Gaujā, kad laivu izīrētāju dotās vestes bija sastūķētas zem sēdekļiem — skaidrs, ka šis cilvēks joprojām būtu dzīvs, ja šī veste viņam būtu nevis zem sēdekļa, bet gan mugurā.

Iespējams, publiski labi caurskatāma un no varas turētāju pozīcijas daļas Saeimā puses gluži vai bezkompromisa cīņa par obligātā elektroenerģijas iepirkuma komponentes (OIK) kā sistēmas atcelšanu bija iecerēta kā viens no būtiskiem 13. Saeimas vēlēšanu kampaņas pī-ār pasākumiem. Nu, vismaz ekonomikas ministra pārstāvētajai jaunajai vecajai partijai noteikti. Protams, arī abas pārējās pozīcijas interešu grupas tad varētu pasildīt rociņas pie uzvaras ugunskura. Taču fakti ir nepielūdzami — jā, cīņa ir notikusi un, iespējams, arī kādu laiku vēl turpināsies, taču pilnīgas uzvaras karā pret OIK tomēr nebūs. Nupat valdības darba grupas eksperti atzinuši — OIK sistēmu atcelt nav iespējams. Tāpēc, ka tas izraisītu tiesvedības ar simtiem miljonu zaudējumiem, ko valstij nāktos maksāt subsidētās elektrības ražotājiem.

Mūsu upes izžūst.

Mūsu vīri gļēvi.

Sarkstiet, mūsu mazi dēli,

Senis nesarkst tēvi.

(Vizma Belševica)

Brīvdienas ir dienas bez steigas un ar lielu baudīšanu. Bieži mēģinu izbraukt no pilsētas un doties dziļāk dabā, bet, protams, ir nedēļas, kad nākas palikt pilsētā. Šādās reizēs no karstuma veldzēties es dodos pastaigā gar Gauju. Prieks, ka aizvien vairāk gar upi tiek veidotas mūsdienīgas atpūtas vietas un vide kļūst sakārtotāka — ir jaunas sēdvietas, kur atsēsties un ļauties nesteidzīgam mirklim.

Jebkurā katastrofā — tehnogēnā, politiskā, saimnieciskā vai tīri cilvēciskā — vēl lielāku postījumu un upuru apjomu vienmēr novērš tie godaļaudis, kuri spēj saglabāt aukstasinību un godaprātu, lai rīkotos pareizi. Tā, kā viņus ir mācījusi ome, skola un drošības tehnikas instrukcija.

Uzrakstīt šo aicinājumu izprovocēja divas valstī pazīstamas personas — Artis Pabriks un Gunārs Kūtris. Paldies viņiem! A. Pabriks man ir paraugs frizūrai, bet G. Kūtris uzjundī atmiņā satīriķi Raikinu: kad viņam uzjautāja par kāda enerģiska cilvēka sociālo stāvokli, atbilde bija izsmeļoša: «Jemu prinadļežaļi toļko usiki» (no kr. val. — Viņam piederēja tikai ūsiņas). Patlaban viņi abi pamet, pieņemu, viņuprāt grimstošos kuģus — «Vienotību» un «No sirds Latvijai». Kā saka — politiskā oža. Pret to varētu arī nebūt iebildumi — zudusi ticība partijas spējai realizēt pieteiktos mērķus, kas bija tik lieli un cēli! Patiesībā manu interesi izraisa partijas, kuras stiprināt viņi dodas un kuras, domāju, cer ar pienācējiem celt savus reitingus.