Viedokļi

Ilggadēja pieredze, politikas notikumus vērtējot un prognozējot, liek man ciešāk (bet ne izmisīgi!) turēties pie SKDS veikto aptauju rezultātiem. Tāpat arī šī pētniecības centra vadītāja Arņa Kaktiņa lādzīgums un viņa privāto simpātiju neaizmiglotais skats uz latvju politikas ķēķi. Taču vienai otrai partijai, kuru izredzes uz eiromandātiem noliedz SKDS publicēti skaitļi, noteikti daudz tīkamākas ir citu sociologu veiktās aptaujas, kas tomēr cerības saglabā.

13. maijā Lietuvā vienlaikus ar valsts prezidenta vēlēšanu pirmo kārtu notika arī referendums par dubultpilsonības piešķiršanas iespēju paplašināšanu. Kaut arī ieceres atbalstītāju skaits izrādījās nepietiekams, lai veiktu grozījumus valsts pamatlikumā, tā ir viela pārdomām, tajā skaitā arī Latvijas politiķiem.

Bērni vislabāk apgūst jaunas lietas, ja metodes tiek dažādotas, stāsta Rūjienas vidusskolas direktora vietniece mācību darbā NELDA JAUNZEME. Viņa norāda, ka skolotāji mūsdienās nereti ir kā pēdējais bastions, kam jāspēj tikt galā ar daudzām lietām – ikdienā vispirms jārisina skolēnu emocionālie un savstarpējo attiecību jautājumi, pat sociālās problēmas, lai varētu nonākt līdz zināšanu apguvei. Tomēr šie izaicinājumi vienlaikus ir arī profesijas priekšrocības, jo skolotāja darbā nav divu vienādu dienu – no vilšanās par kādu neizdošanos līdz gandarījumam par paveikto laiks dažkārt mērāms ne stundās, bet minūtēs.

Starp dižiem un dažādiem notikumiem iepriekšējā nedēļā publiskajā telpā mazāk pamanīta palika Ministru kabineta (MK) 14. maija sēde. Taču tajā tika atļauts tālākripinājums daudziem pašvaldību vadītājiem ļoti nepatīkamajam strīdus ābolam – teritoriālajai reformai. Proti, akceptēja VARAM ziņojumu «Par sabiedriskai apspriešanai izvirzāmo administratīvi teritoriālā iedalījuma modeli», dodot mandātu oficiālajām konsultācijām ar pašvaldībām un sabiedrības informēšanai par 35 pašvaldībām pašreizējo 119 vietā.

Maijs Latvijas pašu jaunāko laiku vēsturē ir nozīmīgs mēnesis, jo 4. maijā mēs atzīmējam Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas dienu. Tāpat 2004. gada 1. maijā Latvija pievienojās Eiropas Savienībai (ES), un šogad apritēja 15 gadu, kopš mēs esam šīs alianses dalībvalsts.

Šo vēlēšanu uzkrītoša iezīme ir normālām Latvijas partijām agrāk pilnīgi neiespējama lieta – no malas pieaicinātu cilvēku, «piepirktu spēlētāju», likšana triju it kā spēcīgu sarakstu galvgaļos. Tā ir dīvaina un nožēlojama īpaši tāpēc, ka šiem cilvēkiem nav ne kripatas politiskā darba pieredzes. Taču partijas izliekas neredzam šo absurdu un (it kā) pilnīgā nopietnībā taisās viņus «šaut kosmosā». Tā degradējas EP vēlēšanu svarīgums pilsoņu prātos, un daudziem tas šķiet kārtējais «skaistumkonkurss, kas manu dzīvi nekādi nemainīs».

Valdība sāk nervozēt – vēlētāju dāvātais uzticības mandāts ir nodilis, darbi īsti neveicas, visam trūkst naudas, uzrādāmu panākumu nav, Kučinska «prettautiskais režīms» publikai rādās arvien nostalģiski tīkamāks... Laiks meklēt iekšējo ienaidnieku, likt «galvām ripot»!

Administratīvi teritoriālā reforma Latvijā ir neizbēgama. Jautājums – kādai tai jābūt? Tā būtu tā kopējā gudrība, kā šīs lietas kopā salikt. Mūsu, nekustamo īpašumu darījumu, sfērā ir tā, ka mēs lēmumu sekas izjutīsim vēlāk. Tas ir neizbēgami. Pareizi tas vai nepareizi, ko tagad lemsim, mēs to jutīsim pēc diviem trim gadiem. To, ko mēs esam izdarījuši pirms diviem trim gadiem, mēs izjūtam tagad.

Labā ziņa Latvijas tautai ir tā, ka nākamā Valsts prezidenta vēlēšanas tomēr nenotiks pēc labākajiem padomju laika standartiem, kad uz galveno posteni bija tikai viens vienīgs pretendents. Process solās būt demokrātisks, jo Saeimas dokumentos piefiksēti trīs kandidāti – valdošās koalīcijas virzītais Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits, opozīcijas latviskās daļas, zaļzemnieku, pieteiktais tiesībsargs Juris Jansons un 13. Saeimas deputātu – aizbēgušo kaimiņu – grupiņas atbalstītais kolēģis no partijas KPV LV Didzis Šmits, kurš sevi pozicionē kā tautsaimnieku, taču vēl nesen neriskēja sēsties viņam piedāvātajā ekonomikas ministra krēslā. Par viņa izredzēm nav vērts pat runāt.

Tikko nosvinējām Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu – šos neaizmirstamos laimes brīžus, šo brīnumu, kas toreiz 1990. gadā pārklāja mūsu zemīti un latviešos radīja cerības uz Brīvību pēc drausmīgajiem Krievijas okupācijas un turpmākajiem 50 kolonizācijas gadiem. Tieši šie – kolonizācijas gadi iznīcināja visu, kas bija sasniegts un dārgs latviešiem.

Pastaigājoties pa Valmieras nomalēm, privātmāju rajoniem, redzams, ka burtiski, kur vien pagriez skatu, tur notiek kādas privātmājas celtniecība. Reiz apstājos A. Upīša ielas tālajā galā, saskaitīju sešas jaunceltnes. Šāda aina atsauca atmiņā pirmskrīzes laikā piedzīvoto. Trekno gadu atgriešanās? Kādam pavisam noteikti.

Pētījumu aģentūra SKDS nesen publiskoja rezultātus iedzīvotāju viedokļu aptaujā par Latvijas vēlamo ārpolitisko orientāciju, no kuriem izriet, ka mūsu valsts vispār jau soļo ne gluži tajā virzienā, kādā vēlas doties pilsoņu vairākums.

Mūsu galvenā eiropartija «Vienotība», kas tagad dēvējas par «Jauno», atkal saskaras ar problēmu, kas citām būtu salds sapnis: vai dabūsim vismaz četrus mandātus? (Un eirokomisāra amatu Valdim Dombrovskim?)

Ir uzmundrinošs teiciens: «Ne čiku, ne grabu, jau rīts pie loga!» To atcerējos sakarā ar Krišjāņa Kariņa veidotās valdības pastāvēšanas 100 dienām. Ne jau kā šīs valdības atnesto gluži vai jauno rītu, bet laika ātrā ritējuma dēļ: līdz janvāra vidum pat nebija skaidrības, vai šajā Saeimā ievēlētie deputāti vispār spēs vienoties par valdības izveidošanu, skanēja prātojumi par iespējamām ārkārtas vēlēšanām. Kad valdību tomēr izveidoja, arī tad bars skeptiķu steidza apšaubīt tās darboties spēju.

Tuvojas laiks, kad būs jāvēl kārtējais Latvijas iesaukums Eiropas Parlamenta deputātu pulkā. Neiedziļinoties socioloģisko aptauju rezultātos, prognozēju, ka vēlētāju aktivitāte būs sasniegusi kārtējo rekordu intereses minimumā. Un tas diez vai būs saistīts ar sprādzienu mazdārziņu apsēšanā un apstādīšanā.

Izbijusī premjerpartija, piesakot tiesībsargu valsts galvas amatam, izmisīgi cenšas izrādīties par joprojām vērā ņemamu politisko spēku. Kad Raimonds Vējonis, ZZS sākotnējais kandidāts, atteicās no šaubīgā goda piedzīvot smagu sakāvi Saeimas balsojumā, viņa vietā nepiedienīgā apsviedībā tiek pieteikts (acīmredzami – jau laikus sagatavots) dublieris.

Daudzu prātus nodarbina potenciālā administratīvi teritoriālā reforma. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) prezentējusi jaunizveidoto karti, un pašvaldības saņēmušas informatīvo ziņojumu, kā arī jau notiek spraigas diskusijas, viedokļu apmaiņa ar ministriju.

Diena mēdz būt stāvgrūdām pilna ar informāciju un darāmo, un noteikti katram no mums ir nācies izjust, ka nepamanīji, kā diena pagājusi. Un tieši tāpēc mēs uzduramies padomdevēju aicinājumiem, kas mudina apstāties, padomāt, vērtēt un saprast, ka nav nekam citam cilvēka dzīvē tik lielas nozīmes kā laikam. Arī attiecībām. Arī tam, kur meklējam, atrodam jēgpilnību.

Pērnruden ievēlētā 13. Saeima pamanījusies izcelties ar vairākiem diskutabliem lēmumiem, kuri izraisījuši neizpratni ne vien sabiedrībā, bet arī ļoti nopietnā institūcijā – Tiesībsarga birojā.

Nez kāpēc Latvijas politiķus tik ļoti satrauc, ka 25. maija vēlēšanās ir sagaidāma zema pilsoņu līdzdalība. Iespējams, pat krietni zemāka nekā iepriekšējā reizē (toreiz uz iecirkņiem devās 30 procenti balsstiesīgo). Vairākas partijas – «Attīstībai/Par!», Nacionālā apvienība, Jaunā konservatīvā partija, jo īpaši «Saskaņa» – pašas parūpējās, lai sabiedrība šo pasākumu neuztvertu nopietni. Tāpēc uz Briseli savīkšķījušies braucēji lauza rokas vai tukši sapņo par pilsoņu pārpludinātiem iecirkņiem.