Nesen sabiedriskās domas aptaujas kompānija SKDS publiskoja datus, no kuriem izriet, ka Latvijas iedzīvotāju interese par politiskajiem procesiem ir sasniegusi vēsturiski zemāko līmeni – politiskajā virtuvē notiekošajam kopumā seko līdzi tikai 44% iedzīvotāju un tikai 16% sevi uzskata par tādiem, kuri noteikti (lasiet – regulāri) seko līdzi politikai.
Viena no sabiedrībā bieži pieminētām tēmām ir par Latvijas valsts budžeta izdevumiem. Visām vajadzībām un vēlmēm līdzekļu nepietiek, neapmierināto ir gana daudz, un šī iemesla dēļ budžeta sastādītājiem regulāri nākas uzklausīt pārmetumus.
Viendien redakcijā kolēģis viedtālrunī rāda video, kurā nofilmēts, cik aktīvi viņa piecgadīgais mazdēls Oskars kopā ar vecākiem ir pavadījuši brīvdienas Itālijas sniegotajos kalnos. Piecgadīgā cilvēkbērna drošsirdīgais nobrauciens ar snovborda dēli no augstā kalna tik tiešām ir apbrīnas vērts. Tā sagadās, ka dažas dienas vēlāk arī kāda no kolēģēm nespēj pie sevis paturēt prieku par četrgadīgās mazmeitiņas Mares pirmo publisko uzstāšanos tautiskajās dejās. Ar jaunajām pastaliņām kājās meitēnam ne deju soļi jukuši, ne arī kripatiņas baiļu bijis.
Jau nākamā svētdiena, 31. marts, ir termiņš, kad šogad Latvijā pošas likvidēt obligātā iepirkuma komponenti jeb OIK. Tīrās sakritības pēc pāris dienu iepriekš – 29. martā – ir oficiāli noteiktais datums, kurā Lielbritānijai būtu jāīsteno izstāšanās no Eiropas Savienības jeb Brexit. Tiesa, jau tagad ir skaidrs, ka briti savās vēlmēs ir krietni vien aplauzušies, tāpēc, pateicoties Lielbritānijas premjerministres Terēzas Mejas izmisīgajiem centieniem, pagājušajā ceturtdienā viņa un Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers vienojās turpināt sarunas par Apvienotās Karalistes izstāšanos no klubiņa. Grūti spriest, vai tiks panākts kāds īpašs Junkera – Mejas pakts, taču vismaz līdz 22. maijam Eiropas Savienība piekritusi pagarināt Brexit, gan ar nosacījumu, ja britu parlaments šonedēļ akceptēs Lielbritānijas izstāšanās līgumu. Ja ne, tad...
Daudzkārt ir rakstīts par to, ka vienalga kuru valsts sistēmu analizēt, tajā būs trūkumi. Ja persona vai ģimene ar to saskaras personīgi, tad no maisa laukā lien ne vien adatas, bet kārtīgi īleni. Nereti cilvēki atzinuši, ka pašmācības ceļā jākļūst par juristiem, likumus studējot, lai zinātu gan pienākumus, gan tiesības, gan iespējas. Cik nav stāstu par to, kā cilvēki cīnās, lai atgūtu veselību, kā savu bērnu tiesības aizstāv invalīdu vecāki, lai izprastu, kāds atbalsts varētu pienākties, ja jāaudzina bērns, kurš nekad nepieaugs. Bija gadu desmiti, kad ļoti maz sevi varēja aizstāvēt bāreņi, jo viņi bija sistēmas ķīlnieki. Bija vajadzīgi bērni, lai Latvijā varētu uzturēt ilglaicīgās sociālās aprūpes sistēmu.
Vakar sēdēju līdz malām aizpildītās Vidzemes koncertzāles balkonā un klausījos, kā Ostaps... tfu, Jānis Rozenbergs sludina sapulcētai publikai savu pilsētu par topošo latvju Silīcija ieleju – informācijas tehnoloģiju attīstības centru. Kā teiktu lielā kombinatora tautieši, sapņot nav kaitīgi...
Nedaudz par to, kas notiek valstī. Ir izveidota jauna valdība, parādījušās jaunas politiskās kustības, kas uzvarējušas vēlēšanās. Katra no šīm kustībām mēģina pierādīt savu lietderību un ar savu gribasspēku atrisināt dažādas problēmas.
Kad nu jau gandrīz vai katrā Saeimas kārtējā sēdē ir skatāmi arī ZZS (Zaļo un Latvijas zemnieku savienības) deputātu kopā ar Aldi Gobzemu un dažiem saskaņiešiem parakstīti likumu projekti vai grozījumi, kas ir, var pat teikt, galīgi šķērsām pašreizējās valdības iecerēm, var atcerēties, ka viņi, ārpus valdības veidošanas atstāti, solīja būt spēcīga opozīcija.
Eiropas dzelzceļa līniju projektēšana un kopējā projekta virzība Latvijā ir smags jautājums. Iepriekš tur īstas koordinācijas nav bijis, daudzu subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ tur ir izveidojušās divas organizācijas – Baltijas nozīmīgākā dzelzceļa infrastruktūras projekta Rail Baltica centrālais koordinators akciju sabiedrība RB Rail, lielais kopuzņēmums, kas atbild par visu trīs Baltijas valstu projektu, un Latvijā vēl arī īpaši SIA Eiropas dzelzceļa līnijas. Abas šīs ir faktiski valsts dibinātas struktūras, kas sacenšas savā starpā, kura varēs saviem darbiniekiem maksāt lielākas algas. RB Rail, tā kā tur bija Rubesas kundze, tad nu uzstādīja tādus starptautiskos standartus, ka šajā uzņēmumā visiem algas bija stipri vien lielākas nekā ministriem. Attiecīgi tur ir arī paņemti paši labākie speciālisti. Nākamais ir Eiropas dzelzceļa līnijas, kur faktiski arī tas pats... Mums jau tā trūkst cilvēku ar inženieru zināšanām, tā nu šie abi uzņēmumi viens no otra velk nost darbiniekus.
Nākotne sākas šodien – šo frāzi zina gandrīz vai ikviens, bet kā mēs šo atziņu izprotam realitātē?
Kad mēs kādā tirdziņā grasāmies iegādāties kādu glītu amatnieka darinājumu, piemēram, keramiķa virpotu bļodiņu vai vāzi, tai apakšpusē noteikti būs meistara autogrāfs. Ar lepnumu ievilkts vēl neapdedzinātā māla traukā, sūtot vēsti tā jaunajam īpašniekam: esmu cilvēks, kurš atbild par savu darbu! Protams, uz tirgus letes nonāk tikai pats labākais no ceplī izkarsētā, vanckari ātri pārtop vienkārši māla lauskās turpat darbnīcā... Jo tur vairs nekas nav labojams.
Viens no pirmajiem darbiem, pie kura gatavojas ķerties jaunā valdība, ir teritoriālā reforma. Pēdējā ir iecerēta ar cēlu mērķi – samazināt nevienlīdzību starp pašvaldībām un attiecīgi to iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā māc šaubas, vai pašvaldību apvienošana un līdzekļu pārdalīšana ir pareizais ceļš, kā panākt nevienlīdzības mazināšanos.
Nedomāju, ka Latvijas valsts budžetā problēma būtu atrast pedagogu algu pielikumam trūkstošos 9 miljonus. Tā patiesībā ir sīknauda pret tiem līdzekļiem, kas regulāri un negrozāmi tiek tērēti dažādiem mistiskiem pētījumiem. Par kādām tēmām? Nu, kaut vai par to, kā visi kopā mūsu Dievzemītē dzīvosim pēc administratīvi teritoriālās reformas. Viņnedēļ 12. martā Saeimā mūsu tautas gudrākās galvas, kuras Latvijas 13. parlamentā tīrās sakritības pēc lielākoties ir bez nabassaitēm nopietni ņemamās vietējās pašvaldībās, nobalsoja par Administratīvi teritoriālās reformas turpināšanas likumu. 54 deputāti PAR, apaļa nulle PRET un ceturtā daļa no Saeimas kopējā deputātu skaita atturējās, faktiski viņiem tas, kas varētu notikt šajā valstī un neglābjami kaut kādā veidā skartu visus tos, kuri dzīvo ārpus ūdensgalvas Rīgas, vismaz pagaidām ir nedaudz pofig...
Kad parādījās ziņa, ka pāreja uz vasaras laiku Eiropas Savienībā vairs nebūs obligāta, daudzi nopriecājās, ka beidzot varēs atgūt pulksteņa grozīšanas šurpu turpu traucēto fizisko un garīgo līdzsvaru. Diemžēl prieki izrādījušies pāragri, jo vakar kļuva oficiāli zināms, ka svētdien, 31. martā, pl. 3.00 naktī pulksteņa rādītājus griezīsim stundu uz priekšu, lai 27. oktobrī tos atkal atgrieztu iepriekšējā stāvoklī, jo ES valstīs turpinās diskusijas par jauniem nosacījumiem attiecībā uz laika maiņu divreiz gadā.
Nē, šis nebūs stāsts par rītdienas zīmīgo datumu un ar to saistīto pašmāju, atvainojos, jampadraci. Politiskās kaislības Igaunijā sit tik augstu vilni, ka pilnībā aizēno lielmanīgo angļu ņergāšanos ap izčākstošo «breksitu».
Ja runājam par Valmieras zīmola izstrādes samērā dārgo cenu, tad nevajag skatīties tikai pilsētas vizuālo identitāti, reizē ar to ir tapusi mārketinga stratēģija un vēl citas lietas. Ja salīdzinām ar citur notikušiem līdzīgiem procesiem, tad politiski ļoti pareizi rīkojās Liepāja, kas savu zīmolu – vēja aizpūstos burtus – veidoja četros posmos, kur bija sākotnējā izpēte, vizuālā identitāte, stratēģija un novērtējums. Tas viss kopā maksāja 80 tūkstošus eiro. Mēs visu salikām vienā iepirkumā – par 40 tūkstošiem eiro. Patlaban savu kopējo identitāti veido Smiltenes novads ar Beverīnas novadu, tur tēriņš būs ap 57 tūkstošiem eiro. Tiesa, viņi to dara par Eiropas naudu. Tas tā – vienkārši salīdzinājumam cenās. Mēs, Valmieras pašvaldība, kā vienmēr bijām godīgi, taisījām visu vienā iepirkumā, pilno paketi. Liepāja sadalīja četros iepirkumos, viņiem kopā tas izmaksāja 80 tūkstošus eiro.
Ir virkne pētījumu un pieredzes stāstu, kā taupīt iepērkoties, kā pirkt, lai sagādātais nav jāmet laukā, kā iepirkties sezonā, nesezonā, atlaižu laikā. Ne mazāk ir aprakstu, kā visprasmīgāk noskatīt lietas internetveikalos un izvētīt, kuras tirgotavas godīgākas un pretimnākošākas. Kad runā par universālo dizainu un jauniem projektiem, tad vienmēr ir stāsts, ka pat lielveikaliem ir jābūt ērtiem visiem. Šoreiz nevērtēšu to, cik Valmierā ir to vietu, kur ērti var iekļūt gan cilvēki ratiņkrēslos, gan mammas ar bērnu ratiņiem, bet jautājums būs pavisam vienkāršs: vai mūsu pašu tirdzniecības galerijā «Valleta» nevarētu padomāt par to, ka kaut kur starp veikalu rindām varētu būt arī vieta soliem, kaut pašiem šaurākajiem, vai varbūt garderobei kaut kur pagrabstāvā?
Tuvojas kārtējais 16. marts. Formāli tā nav ne svētku, ne arī piemiņas diena. Oficiāli atzīmējamo dienu sarakstā Latviešu leģiona piemiņas diena bija tikai 1999. gadā. Pēc tam, vadoties pēc principa «pasaule mūs nesapratīs», Latviešu leģiona atceres diena kļuva par samērā plaši atzīmējamu privātu pasākumu, kurā daži simti bijušo karavīru, viņu tuvinieku un draugu arī šogad piedalīsies dievkalpojumā, dosies pie Brīvības pieminekļa un noliks ziedus brāļu kapos Lestenē. Atcerēsies jaunību, bojā gājušos cīņu biedrus, sapni par «brīvības cīņu vēstures atkārtošanos». Kas gan tur slikts?
Visai ikdienišķa parādība, ka dodamies uz veikaliem pēc pārtikas, savukārt pie kasēm norēķināmies par savu vēlmju un vajadzību groziņu.
1. martā noslēdzās termiņš, līdz kuram Latvijā reģistrētajām politiskajām partijām bija jāiesniedz Uzņēmumu reģistrā (UR) savi biedru reģistri jeb, ja vienkāršoti, tad biedru saraksti.