Tālajā 1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākā padome — Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija un Japāna — Parīzē atzina jauno Latvijas valsti «de iure». Tas nozīmēja, ka Latvija tika atzīta par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu.
Vēstules, ziedi un rakstu komentāros vairāk laba vēlējumu nekā zākāšanās ir pēdējo laiku vēsturē nebijis precedents tautas attieksmē pret politiķi. Labu veselību, prezident! — ir biežākais vārdu salikums, ko pēdējās nedēļas laikā dzirdam, kad piemin Vējoņa vārdu. Par laimi prezidents arī veseļojas.
Veselības nozare ir ceturtā lielākā izdevumu pozīcija valsts budžetā — 9,7%, un šie līdzekļi ir jāizlieto maksimāli racionāli. Ņemot vērā, ka iedzīvotāji noveco, ka mūsu valstī ar demo-grāfiju nav spoži, ka ir liels skaits no Latvijas izbraukušo, kuru nodokļos samaksātā nauda neieripos valsts kasē, ir maz cerību, ka būs iespējas palielināt valsts līdzekļus veselības aprūpei.
Kārtējā ņemšanās ap «negribētu» algas pielikumu Saeimā* mums atgādina, cik dziļi liekulība ir iezīdusies sabiedrības apziņā, kļuvusi par tās morāles mērauklas pamatu. Mēs slēpjamies no patiesības un vēlamies, lai politiķi turpina spēlēt izrādi, kurai neviens vairs netic.
Visā Latvijā deg ugunskuri Barikāžu piemiņai. Šajā janvārī jo sevišķi. Vakar arī Kokmuižas parterā, atgādinot par Kocēnu pamatskolas vienu no svētumiem — ik janvāra ugunskuru, kurā Kocēnu skauti, klases, skolotāji, pašvaldības ļaudis pievieno savu pagali un nepārtraukti mainās skautu sardze līdz pat atmiņu vakaram kultūras namā.
Energoresursi ir ļoti būtisks spēlētājs katras valsts ekonomikā, tieši tāpēc jau visu atjaunotās Latvijas Republikas laiku tiek meklēti risinājumi, kā mums kļūt pēc iespējas neatkarīgākiem no Krievijas energoresursiem. Īsta sapņu pils savulaik bija Visaginas atomelektrostacijas projekts, taču šis triju Baltijas valstu un vēlāk arī Polijas energokolhozs pagaidām tā arī palicis tikai uz papīra. Un varbūt pat labi, ka tā. Jo, kā autoram savulaik teica toreizējais VARAM ministrs, tagad Valsts prezidents Raimonds Vējonis, guldīt iekšā miljardu Latvijas naudas otras valsts — Lietuvas — ekonomikā nebūtu prāta darbs.
Šajā un iepriekšējā nedēļā Latvijā tiek pieminēts tā dēvētais Barikāžu laiks — vēsturiski notikumi un, ļoti ticams, pati varonīgākā lappuse latviešu tautas un Latvijas valsts jaunāko laiku vēsturē, jo būtībā tieši Barikāžu laiks noteica visu turpmāko notikumu gaitu atjaunotajā Latvijā.
Nu jau 25 gadi, kopš janvāris Latvijā ir īpašs mēnesis. Taisni neticas, ka jau tik ilgs laiks aiztecējis kopš tām mūsu valstij izšķirošajām dienām, kad Rīgā daudzviet bija saceltas barikādes, kad mūsu galvaspilsētas ielās automātu un ložmetēju izšautās lodes aiznesa vairākas dzīvības, nešķirojot Latvijas neatkarības aizstāvjus pēc tautības...
Nomainoties valdībai, iespējamas pārmaiņas arī dažās politiskajās nostādnēs. Pašvaldības, piemēram, varētu interesēt, kāds būs pērn aktualizētās administratīvi teritoriālās reformas liktenis. Ko reformas sakarā domā mūspusē, jautāju divu lielāko pašvaldību domju priekšsēdētājiem — Jānim Olmanim Kocēnos un Jānim Baikam Valmierā.
Smaidoša, pat jautri smejoša demisionējusī Ministru prezidente Laimdota Straujuma, mazāk smaidīga partijas «Vienotība» līdere Solvita Āboltiņa, omulīgais Kārlis Šadurskis, prieka pilni vaibsti arī citu «Vienotības» valdes locekļu un deputātu sejās vakar vīdēja videoierakstos un fotogrāfijās brīdi pirms šo personu tikšanās ar Ministru prezidenta amatam nominēto Māri Kučinski. Lai nu ko, bet smaidu ģīmī pat tad, kad iekšās, iespējams, viss pamatīgi vārās, politikas cīniņos pieredzējušie ir iemācījušies saglabāt.
Māris Kučinskis ir dzīvs piemērs prātulai «Tikai slikts karavīrs savā plecu somā nenēsā maršala zizli» — tiklīdz dzīve deva izdevību, viņš to pacentās izmantot pēc labākās iespējas. Pat ja tiešām, kā izteicās pats valsts galvas nominētais valdības veidotājs, Saeimas vairākumu savākt neizdosies un kandidēšana uz Ministru prezidenta amatu paliks kā greznākais ieraksts viņa Curriculum Vitae, Latvija ir Kučinskim pateicību parādā, ka viņš izbeidza neslēpto gumijas stiepšanu un bakstīšanos, par kādu izvērtās tagadējā politiskā krīze.
Bažījaties, ka islāmticīgie bēgļi šeit varētu ieviest savu kultūru un vērtības? Manuprāt, nevis islāms iznīcinās latviešu kultūru un vērtības, bet mēs paši ātri izšķīdīsim šajā spēcīgajā kultūrā. Tādēļ, ka Latvijā sabiedrības vērtības ir degradējušās un neapstrīdama šķiet tikai viena — nauda.
Pagājuši turpat četri gadi, kopš 2011. gada februārī spēkā stājās grozījumi gan Notariāta likumā, gan Civillikumā un laulību iespējams šķirt arī pie notāra.
Centrālās statistikas pārvaldes dati un vairāki pēdējo gadu pētījumu rezultāti Latvijai ir nežēlīgi. Katru dienu vidēji uz ārzemēm labāka darba un dzīves apstākļu meklējumos pārceļas 52 valsts cilvēki, bet katrs ceturtais jeb 23% aptaujāto plāno visdrīzākajā laikā pamest dzimteni. Latvijā dienā vidēji piedzimst 60, bet nomirst 78 cilvēki.
Vakarrīt, iespējams, dīvaināko pateicību savā politiķa mūžā saņēma viens no uzticīgākajiem Vienotības šķēpnešiem Kārlis Šadurskis. Runājot viņam pašam tīkamajā sporta terminoloģijā, Valsts prezidents izvilkt maču — sameistarot jaunu Ministru kabinetu uzticēja nevis Šadurskim, kuru uzteica par uzdrīkstēšanos, bet gan zaļzemnieku pārstāvim Mārim Kučinskim, kuram deva uzticības mandātu konstruktīvai rīcībai.
Es nezinu, kā jums, bet man viņš šķiet vienmēr jauns. Vienmēr pie klavierēm, vienmēr rokas berzēdams, vienmēr gatavs kādu pavilkt uz zoba... Maestro vakar nosvinēja 80. dzimšanas dienu. Gribētos domāt, ka viņa personas kods melo, bet, ja paveras atpakaļ, tad sajūtama otra galējība: Pauls liekas bijis mūžīgs, piedodiet, Maestro, bet sens kā pasaule.
Virkne Eiropas pilsētu Vecgada vakara svinību laikā piedzīvoja masu vardarbības vilni, «ārvalstu izcelsmes» jaunu vīriešu grupām uzbrūkot galvenokārt sievietēm. Piedevām vēl laikā, kad sociālos tīklus pārpludināja ziņas par migrantu īstenoto vardarbību un radīto haosu, vietējā policija izlikās, ka nav noticis nekas ārkārtējs, savukārt plašsaziņas līdzekļi notikumus Ķelnē ignorēja vai centās noklusēt.
Tālajā 1962. gada vasarā, studiju laikā vācot folkloru Madonas rajonā, staigājām pa lauku mājām, ieklausoties vietējos iedzīvotājos. Cītīgi vairākās kladītēs (tās joprojām glabājoties Latviešu folkloras krātuvē) pierakstīju tautas dziesmas. Īpašs bija uzdevums pierakstīt arī nerātnās, ar tiešiem vārdiem. Kautrējās gan ļaudis tādus vārdus teikt. Uzdevumu izpildījām, vien ar šņabīti kādam vecākam vīram mēli atraisot.
Valsts un bērnu aizstāvji netiek galā ar padomju laika paliekām.
Nav nekādas valdības veidošanas — ir tikai klaja «Vienotības» pazemošana, zaļzemniekiem un Nacionālajai apvienībai nesodīti izbaudot koalīcijas partnera bezspēcību. Baidos, ka bezgaumīgajā spēlē iesaistās arī Valsts prezidents — tā vietā, lai izbeigtu partijisko striptīzu. Tā tiek grauta visas valstsvaras autoritāte, bet politiķiem ir vienalga — līdz 13. Saeimas vēlēšanām ir tālu, tauta tāpat visu aizmirsīs...