Viedokļi

Sāk mosties daba, jau redzēju, ka zied sniegpulksteņi, vizbulītes, lēnām no zemes sāk līst arī krokusiņi.

Arvils Ašeradens šonedēļ paziņoja, ka tiks pārvērtēti visi – pavisam 14 – nodokļi. «Uz augšu», protams, jo valstij pietrūkst ieņēmumu visām (tautas) vajadzībām. 

Latviešu valoda nav viegla, saka teju visi, kam tā nav dzimtā, kas mūsu valsts valodu apguvuši gada, divu vai trīs laikā, un tādu cilvēku ir daudz. Mūsu sabiedrības daļa, kas atbrauca šeit mācīties, atrada darbu, izveidoja ģimeni.

Pēdējās dienās uzreiz vairāku iemeslu dēļ sabiedrības uzmanības lokā nonākusi mediju telpa.

Kā valstu drūzmā nepazust, par sevi kaut vai kā atgādināt arī mazajām, par lielisku paraugu var būt Himalaju azotē it kā paslēpusies Butāna jeb Pērkona pūķa valsts, kurā ir gan parlaments, gan karalis.

Es saprotu, ka cilvēkiem ir nepieciešams darbs, tāpēc cenšos nedusmoties uz tiem, kas zvana un piedāvā dažādas preces vai pakalpojumus, ja vien tas notiek normālā laikā.

Mans krusttēvs 1949. gada vasaras saulgriežos piedzima kā izsūtītais. Mamma un viņas brālis Omskas apgabalā ieradās, no skolas pirmajām klasītēm izrauti, viņu vecmamma un vectēvs – jau kā sirmi vecīši. 

Valsts budžeta pieņemšana liecina, ka valdošā koalīcija ir diezgan, es pat teiktu, ļoti saliedēta, jo visi šausmu stāsti – ka nav pietiekams vairākums, ka tas radīs spriedzi un vēl kaut ko, nav piepildījušies.

Sibīrijas ceļus gājušie mums vienmēr atgādināja, ka bijušas sāpīgas lappuses vēsturē, kuras latvieši nedrīkst aizmirst. Tās ir deportācijas, ko piedzīvoja tūkstošiem cilvēku 1941. un 1949. gadā.

Šajā ceturtdienā Saeimā gaidāms balsojums par nodokļu avansa maksājumu saimnieciskās darbības veicējiem atcelšanu.

Zemessardzes 2. Vidzemes brigādē ir gan Zemessardzes, gan profesionālā dienesta bataljoni, mūsu brigāde robežojas ar Krieviju, un šie ir būtiski faktori, piedaloties diskusijā par jauno Valsts aizsardzības koncepciju «Valsts militārās aizsardzības stūrakmeņi», pauda Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes komandieris pulkvedis Gunārs Kauliņš.

Vismaz pagaidām šēnbergi&Co savā mankurtiskajā visatļautībā mums neliek publiski dedzināt Viļa Lāča kopotos rakstus, Andreja Upīša Zaļo zemi un Sūnu ciema zēnus, Sudrabu Edžus Dullo Dauku un Annas Sakses Pasakas par ziediem... Tiesa, uz Valmieru no Rīgas jau atceļojuši ieteikumi par nepareizo ielu nosaukumu vēlamo nomaiņu. Manuprāt, valmieriešiem pašiem labāk redzams, kā pilsētā ielas saucamas, šeit ceru uz veselo saprātu visos līmeņos.

Marts mūsu tautai ar leģionāru un partizānu pēdējām cīņām, ar tūkstošiem ģimeņu aizvešanu uz Sibīriju un viņu saimniecību izpostīšanu ir traģisks mēnesis. 

Manā jaunībā tā bija visai populāra diskusiju tēma, kura joprojām nav zaudējusi savu aktualitāti, jo gan vieniem, gan otriem ir savi plusi un mīnusi.

Tagadējam valsts galvam vairs neesot nekādas žēlastības tautas acīs, spriež brašie Twitter sprediķotāji un viedie Facebook krīvi. Tādēļ Saeimai esot jāatrod kāds cits/-a vietā, nevis jākalkulē Egila Levita pārvēlēšanas iespējas.

Nesen sociālajos tīklos pamanīju, ka Latvijas Sieviešu sadarbības tīkls vāc parakstus iniciatīvai par bezmaksas higiēnas līdzekļu pieejamību meitenēm un sievietēm izglītības iestādēs.

Latvijas Valsts prezidents Egils Levits intervijā raidījumā 900 sekundes nupat izteicās, ka Latvijas vēsturi no sava viedokļa «patlaban» stāsta «krievi un Krievija». 

Sākoties karam, otrajā plānā palika kovids, līdz pazuda gandrīz pavisam, dodot iemeslu prātojumiem par iepriekš plānotu starptautisku afēru...

Kad ceturtdien pēc 23 stundu un 58 minūšu sēdēšanas Saeima ar 52 «par» balsīm pieņēma 2023. gada valsts budžetu galīgajā lasījumā, šī kļuva pati garākā sēde visā Saeimas vēsturē.

Kopš pērnā gada 24. februāra daudzas lietas pasaulē ir mainījušās. Lielākoties uz slikto pusi, taču daudzas arī kļuvušas labākas. Pie tam pārsteidzoši ātri.