No malas skatoties – jauni, laimīgi, dzīvespriecīgi. Vai viņi tā arī jūtas, var pat nejautāt, — Valmieras muzeja vēsturnieki LIENE un ALBERTS ROKPEĻŅI tādi vienkārši ir.
Runājamies pēc gadu mijas muzeja istabā, kur mākslinieciskā nekārtībā starp citām bildēm var manīt arī bīskapa Alberta un Kārļa Ulmaņa vaibstus. Nebūtu problēmu arī Ļeņinu pielikt, — tā Alberts, acīmredzot paužot, ka vēsture ir viss un viss kļūst par vēsturi.
Ārijas Romanovskas foto
* Pārdaugava, Pārgauja, Pārlielupe, Pārogre, Pārventa... Pilsētas daļa upes otrā krastā. (Vai Latvijā kādai upei vēl ir Pār-?)
Laba diena jau 2017. gadā! Bet Valmierietī, kuru atšķiram, ir 1939. gada 25. maijs, kad ārā gan jau viss zied un smaržo...
ILZE GRĪNFELDE ir – Vidzemes Augstskolas lektore, kas studentiem pasniedz aktīvo tūrismu un tā vadību, tūrisma projektu vadību, lauku tūrismu, mazo un vidējo pasākumu vadību, kā arī darbojas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūtā kā zinātniskā asistente. No studentes izaugusi par lektori, viņa par savu mīļāko vietu uzskata Dzelzs tiltu.
Valmieras būvvaldē apkopota statistika par aizvadītā gada būvniecības procesiem pilsētā.
LU LFMI vadošā pētniece Dr. philol. EVA EGLĀJA-KRISTSONE.
Kad pirmoreiz dzirdēju šo skanīgo, bet šķietami nievājošo apzīmējumu Sarkanā Valmierā, pirmās asociācijas raisījās par padomju laiku, kad jēdzienu lietoja pozitīvā nozīmē, un tā izcelsmi saistīja ar 1905. gada revolūciju, kurā saskatāmi sarkano ideju aizmetņi. Tas palīdzēja ideoloģiski leģitimēt Padomju Latvijas eksistenci vēlākos gados. Novadpētniecības un revolucionāro tradīciju klubs Sarkanā Valmiera u.tml. padomju perioda artefakti nodrošināja jēdziena plašo tirāžu sabiedriskajā diskursā, veicinot režīma ideoloģijai labvēlīgu semantiku sabiedrības uztverē. Kad nesen, caurskatot kādus internetā publicētas padomju Valmieras attēlus, uzdūros komentāriem par Sarkano Valmieru, nolēmu atvērt šo jautājumu diskusijai. Lūk, mans un daži citi viedokļi par šo jautājumu.
Pēdējoreiz Miķelis Valmieras senākajam puslīdz sākotnējā skatā palikušajam Gaujas šķērsojumam – vecajam bānīša tiltam jeb valmieriešu mīļi sauktam Dzelzītim pievērsās pirms vairākiem gadiem, kad mudināja tilta uzturētājus ar nopietnākām naglām vai skrūvēm stiprināt tilta galos sabūvētās kājnieku trepītes, precīzāk, to kāpienus, kuri šur tur bija nobrukuši. Tikai tāpēc, ka šķērsīši, uz kuriem kāpieni turējās, bija ar tādām īsām, gluži vai Dieva dotām skrūvēm piestiprināti: ja vēl bērneli izturēs, tad domās iegrimušu vīru kārtīgā letiņa svarā – nemūžam... Jāuzslavē pamudinātie dienesti un konkrētie izpildītāji, šķiet, nu jau labu laiciņu ar koka trepēm Dzelzīša galos viss OK.
Darbā burzos ap sešām valodām, bet kontā kopā ir astoņas, — uz jautājumu par juristei lingvistei nepieciešamajām prasmēm Eiropas Savienības institūcijās atsmaida kādreizējā valmieriete INESE GRĪNBERGA. Kāds bijis viņas ceļš, kas aizsācies Valmierā?
Piektdien Kokmuižas pils parterā pie saules pulksteņa tika iedegts Barikāžu laika piemiņas ugunskurs. Atceres pasākumā piedalījās Kocēnu novada pašvaldības pārstāvji, Kocēnu pamatskolas un PII «Auseklītis» audzēkņi.