Aizvadītajā piektdienā Valmieras pilsētas svētku laikā tika atklāts mākslas simpozija darbs «Laika upe», kura tapšanā piedalījās mākslinieki no Valmieras, Rūjienas, Mazsalacas un Gīterslo apriņķa (Vācija). Simpozija dalībnieki kopā radījuši urbānās mākslas objektu pilsētvidē.
Jau divas nedēļas Valmieras Namsaimnieks rīko īres tiesību izsoles jaunuzceltajos īres namos Valmierā. Pirmie īrnieki jau saņēmuši atslēgas mazākajā no abām jaunceltnēm — Mālu ielā 1. Te gan vēl līdz pagājušās nedēļas nogalei līdz pilnai laimei pietrūka asfalta Mālu ielā, taču tas saistīts ar karstu — abās nozīmēs — darbu sezonu Limbažu ceļu asfaltbetona ieklāšanas brigādēm: kolīdz būs kāds logs šīs vasaras saspringtajā darbu grafikā, tā asfaltētāji būs klāt un Mālu ielu pabeigs līdz galam.
Pagājušajā nedēļā Burtnieku novadā notika latviešu bērnu nometne, kurā līdz ar mājiniekiem — Burtnieku novada piecu pagastu iedzimtajiem, izņemot rencēniešus, — visu nedēļu savu senču dzimtenē vadīja bērni no latviešu diasporas, arī no jauktām ģimenēm Vācijā, Beļģijā, Norvēģijā, Austrijā, Īrijā, Anglijā, Skotijā un Igaunijā, pavisam kopā 38 dalībnieki, tieši puse uz pusi. Visjaunākā bija piecgadīgā Marta no Vācijas, kuru visās gaitās pieskatīja viņas vecvecmāmiņa — Matīšu pagasta Ūtku saimniece Anna Paņina, kas pati vienu dienu uzņēma visu saimi savā sētā.
Taisni vai ārprāts — plus trīsdesmit grādu tveicē runāt par adītiem siltiem dūraiņiem... Un tomēr — vajag! Jo šie ir īpaši cimdi. Pagaidām 32 pārus no krāšņā dūraiņu klāsta ikviens interesents var aplūkot kempingā – laivu bāzē Ezerpriedes, kur pagājušajā ceturtdienā Burtnieks sastapa arī pašu čaklo adītāju, un tā ir burtnieciete MAIRA BORSUKA.
12. jūlijā Burtniekam bija izdevība Valmieras pagasta pārvaldē piedalīties informatīvā pasākumā, kurā tika diskutēts par Valmiermuižas kompleksa turpmāko statusu. Klāt bija prominents ciemiņš — Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs, Dr.arch. Juris Dambis, ar priekšlasījumu uzstājās arī kultūrvides eksperts Andris Klepers. Klausītājos bija vairāki novada domnieki ar priekšsēdētāja vietnieku Edvīnu Straumi priekšgalā, pašvaldības izpilddirektors un vēl citi pašvaldības darbinieki, kā arī Valmiermuižas alus saimnieks Aigars Ruņģis un Valmiermuižas kultūras biedrības pārstāvji.
No 26. līdz 28. jūlijam Norvēģijas pilsētā Šījenā norisinājās Eiropas čempionāts krosmintonā, kurā spēcīgajā sieviešu kategorijā piedalījās arī STK Zaļā Pēda (Brenguļi) spēlētāja Santa Paegle. Sākotnēji tika izspēlēts apakšgrupu turnīrs, kurā latviete tika salozēta kopā ar vācieti Selīnu Bosmu, norvēģieti Idu Arktanderu Kristensenu un francūzieti Aleksandru Desfaržu. Visās spēlēs svinot uzvaras divos setos, savā apakšgrupā tika izcīnīta pirmā vieta, kas Paeglei uzreiz ļāva iekļūt izslēgšanas turnīra ceturtdaļfinālā, tādējādi automātiski pārvarot pirmo kārtu.
Vārdiem ir spēks. Par šo seno patiesību atgādināja «Latvijas Avīzes» 18. jūlijā publicētais raksts ar skaļo virsrakstu ««Hibrīdkara apstākļos» no integrācijas plāna izsvītro latvisko». Rakstā tika vēstīts par 17. jūlijā Ministru kabinetā apstiprināto informatīvo ziņojumu «Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas īstenošanas plāns 2019.–2020. gadam», kurā neparādoties latviskās kultūrtelpas jēdziens. Apzinoties savu atbildību par šī ziņojuma izstrādi un virzīšanu valdībā, vēlos kliedēt bažas, jo nekas, protams, nemainās: latviskajai kultūrai ir un arī turpmāk būs izšķiroša vieta Latvijas sabiedrības integrācijas politikā. Un citādi nemaz nevarētu būt, jo latviskā kultūrtelpa veido Latvijas nacionālās kultūrtelpas saturu. Taču tieši šī it kā pašsaprotamā simbioze ir raisījusi satraukumu atsevišķos cilvēkos. Lai izvairītos no kara bungu rībināšanas, vēlos izmantot šo pārpratumu un aicināt lasītājus iedziļināties terminos latviskums, nacionāls un nacionāla valsts, kā arī skaidrot, kādēļ integrācijas plānā tiek lietots arī termins Latvijas nacionālā kultūrtelpa.
Tas, ka politiskajā arēnā mums saradīsies arvien vairāk klaunu, nebūt nenozīmē, ka jaunās Saeimas raudzības būtu cirks vai kāds cits balagāns. Taču dažās partijās ir jaušama spēcīga vēlme publikas acīs vēlēšanas pārvērst par ņirdzīgu «ākstu parādi»: balsotāj, smejies, vēderu turēdams — vai nicinājumā novērsies (no urnas)!
Vasaras svelmē ir lieliski, ja iespēju veldzēties ūdenī jaunieši var apvienot ar kādu derīgu darbu un arī, kas pavisam lieliski, papildināt zināšanas sev patiešām interesējošās jomās. Šāds ideāls apvienojums sanācis jauno reindžeru nometnes dalībniekiem iecienītajā Burtnieku ezera laivu bāzē - kempingā Ezerpriedes. Sīkāk par šo jauno dabas sargu kustību Liesmai vakar pastāstīja Dabas aizsardzības pārvaldes darbiniece Anda Andrušaite:
Ikdienā domāt par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem, kuri mīt sociālās aprūpes centros, par bērniem, kam ir smagi funkcionāli traucējumi, un viņu vecākiem — tas nav viegli, bet ļoti vajadzīgi. Ne tikai domāt par šīm mērķgrupām, bet darīt visu, lai cilvēku dzīve kļūtu labāka, — tāds, ļoti vienkāršoti formulējot, ir deinstitucionalizācijas plāna mērķis. Deinstitucionalizācija ir jēdziens, kas ne vien mēlei liek mežģīties, tas vingrina arī prātu, sirdsapziņu, liek mainīt attieksmi, jo deinstitucionalizācija nozīmē: dzīvot saliedētā sabiedrībā. Lai nebūtu — viņi un mēs, bet savējie raibā pulkā.