Anšmiti no Ipiķiem izstāstīja, ka bieži braucot iepirkties uz Moizi, tā vietējie sauc Meizakilu. It īpaši vērtīgi esot steigt piektdienās, kad kaimiņpilsētiņā labu labais tirgus. Anšmiti dzīvo Liepu ielā, bet paši mēdz teikt, ka desu ceļa malā. Kad pārbraucam robežu, nokļūstam Pērnavas ielā un tā paša desu ceļa galā satiekam RAIVO SURMETU, igauni, kurš apbrīnojami labi runā latviešu valodā.
Rūjieniešu Maijas un Modra Paegļu dārzā un no mājām attālākā laukā aug vairāk nekā 400 šķirņu gladiolas.
Otrdienas vakarā uz sezonas pirmo mēģinājumu pulcējās Valmieras Kultūras centra ragu orķestris Signāls. Vispirms kolektīva mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Birnis orķestrantus iepazīstināja ar savām radošajām iecerēm, kuras īstenojamas tuvākā un tālākā nākotnē, solot pārsteigt publiku jau tradicionālā Simjūda tirgus laikā. Pēc tam, kad tika atkārtota Georga Dovgjallo Dziesma par Valmieru, pirmatskaņots Mārtiņa Birņa Valmieras ģimnāzistu maršs un izspēlēts speciāli Signālam veltītais Gunāra Ordelovska maršs Valmierieši nāk, notika orķestra prezidenta Ēvalda Pavloviča sveikšana — viņam 12. septembrī apritēja 75. Pats jubilārs atcerējās, kā pirms 60 gadiem toreizējās varoņskolas orķestrī pie diriģenta Jāņa Spalviņa sācis apgūt kornetes spēli, kamēr mācījies no instrumenta izvilināt kaut cik baudāmu skaņu, sitis šķīvjus un bungas, bet vēlāk pārcelts tenoru grupā.
Dzejas dienu pasākumi septembrī turpinās visā Latvijā. Arī Mazsalacā senioru biedrība Kultūras centra iekšpagalmā bija noorganizējusi Dzejas dienu pasākumu «Mana bērnība». Pasākuma laikā atklājās dažu mazsalaciešu literārie talanti, kas ļoti aizkustināja sanākušos klausītājus gan ar vārsmām, kuras jau ilgāku laiku pierakstos nogulējušas, gan ar svaigām rindām, kas tapušas tikai pasākuma dienas rītā, lai pierādītu, ka arī tā var rasties dzeja.
Koncertzāle Cēsis savu trešo sezonu iesākusi ne tikai ar skanīgiem koncertiem, bet arī ar jaunumiem vizuālās mākslas jomā — koncertzālē esošā izstāžu zāle pārtapusi par Insignia mākslas galeriju, kurā 17. septembrī atklāta britu fotogrāfa Maika Pilkingtona personālizstāde Going solo, kas būs apskatāma līdz 23. oktobrim.
Šovasar patiešām pozitīvu pienesumu Valmieras automīļiem devušas abas pašapkalpošanās auto mazgātavas. Galu galā papildus deviņas slapjās apstrādes vietas, rēķinot uz pilsētas un tuvāko novadu, kā arī Valmieras caurbraucēju autoparku, ir gana daudz. Lielākoties abās vietās var klāt tikt bez stāvēšanas garās rindās, vismaz Rīgas ielā noteikti. Tīri subjektīvi šķiet, ka potenciālo klientu atsaucība katrā vietā ir nedaudz atšķirīga, taču mans mērķis nav vienu izcelt pāri otrai. Pieļauju, ka pēc pašmazgātāju ekspansijas nedaudz krities klientu skaits tradicionālajās moikās, taču te var runāt tikai par veselīgu konkurenci — palielināts pieprasījums pēc šī pakalpojuma Valmierā ģenerēja adekvātu piedāvājumu. Vēl kas ļoti būtiski — šis jaunais piedāvājums ir par adekvātu cenu. Šodien jau par piecīti Valmierā var nomazgāt, noskalot, novaskot un uzspodrināt vieglo auto no ārpuses plus vēl diezgan pamatīgi izbirstēt arī automašīnas salonu. Lepni! Protams, pašam jādarbojas būs raitā tempā, taču kā citādi izbēgt no liekiem kilogramiem?
Kā liecina statistika par laika posmā no janvāra līdz augustam apdrošināšanas sabiedrībā BALTA saņemtajiem KASKO atlīdzību pieteikumiem par negadījumiem auto stāvvietās, šogad par 666 negadījumiem atlīdzībās jau izmaksāti teju 300 tūkstoši eiro. Pēdējo trīs gadu laikā reģistrēti 2752 pieteikumi un atlīdzībās izmaksāti vairāk nekā 1,9 miljoni eiro.
Par iniciatīvu «Pensija bez nodokļa» ir parakstījušies vairāk nekā 10000 cilvēku, un jau drīz tā nonāks Saeimā deputātu izvērtēšanai.
Iepriekšējās nedēļas nogalē Krievijā notika šīs valsts parlamenta — Valsts Domes — vēlēšanas, kurās pat ne vienkārši vairākumu, bet tā dēvēto konstitucionālo vairākumu ieguva Krievijas prezidenta Vladimira Putina pārstāvētā un atbalstītā partija Vienotā Krievija.
Par to uz pārdomām, kas gan jau valda ilgāku laiku, pamudināja pirms dažām dienām vienā no vadošajiem Latvijas televīzijas kanāliem redzētais sižets, kurā skolēni bija nosaukti viņu īstajā vārdā, nevis nezin no kurienes jau vairākus gadus ieviestajā izglītojamie. Negribas ticēt, ka šis termins ir kārtējā Eiropas Savienības direktīva, ko mūsu ierēdņi bez mazākās acu pamirkšķināšanas steidz lietot, un ej nu sazini, kāpēc izglītojamais negaidīti ieviesās mūsu oficiālajos dokumentos... Varbūt pēc līdzības, ka ir arī apgādājamais, aizstāvamais, aizdomās turamais? Vai izglītojamais skan labāk, skaistāk, vieglāk nekā gadu desmitos ierastais skolēns? Acīmredzot norāžu devējiem tā liekas un tam ir savs pamatojums. Iespējams, ka valodnieki teiks — arī pareizāk...