Ziemassvētku pēcpusdienā pārpildītā Valmieras Kultūras centra zālē notika Deju svētku Goda virsvadītājas, Valmieras, Smiltenes un Valkas apriņķu deju kolektīvu virsvadītājas un Burtnieku novada jauniešu deju kolektīva Sadancis vadītājas IEVAS          ADĀVIČAS 70 gadu jubilejas koncerts Dejā dzīvi dzīvojam, kļūstot par vienu no aizvadītā gada spilgtākajiem notikumiem mūspuses kultūras dzīvē. Koncertā ar milzīgu pašatdevi, pēc publikas pieprasījuma atkārtojot noslēguma daļu vairumam programmā iekļauto deju, piedalījās Sadancis un Smiltenes tautas deju ansamblis Ieviņa, kuru jubilāre vadījusi no 1977. līdz 2008. gadam.

EVIJA VOITKĀNE Valmieras pašvaldībā strādā kopš 2004. gada. Sākotnēji finanšu dienestā, tad finanšu direktores vietnieces postenī, kam sekoja izpilddirektora vietnieces pienākumi. Šovasar Evija tika apstiprināta par Valmieras pašvaldības izpilddirektori.

«Kopumā gads ir bijis ļoti darbīgs — kā tas sākās ar daudziem darbiem un iecerēm, tā arī noslēdzas — ar jaunām domām, darbiem un iecerēm jau nākamajam gadam,» tā aizvadīto darba cēlienu vērtē Valmieras Kultūras centra direktors TOMS UPNERS. «Kultūras dzīve ir tāds nerimstošs process, mēs tajā esam iekšā no viena pasākuma uz otru, no vienas ieceres uz nākamo. Manuprāt, gads izdevies ļoti sekmīgs, jo daudz kas no iecerētā ir izdarīts un izdevies.

Tici vai ne, bet nelielajā Mazsalacā jau piecus gadus skan džezs, ko spēlē vietējie cilvēki! Šo muzikālo pārsteigumu, varbūt pat brīnumu,  2010. gadā pie balti klātiem galdiņiem, apgaismojumā un īpašā gaisotnē pirmo reizi sagādāja Mazsalaca Jazz Yoputh Band, tā vadītājs KĀRLIS VANAGS un viņa vadīto  meistarklašu dalībnieki. Koncertos viens no viņiem aizvien arī K. Vanags.

Kāds bijis aizvadītais gads, uzskatāmi pierāda jaunie vaibsti, kas 12 mēnešu laikā parādījušies, nākuši klāt allaž mainīgajā Valmieras sejā. Jo mūsu visu tik mīļotā Vidzemes lielpilsēta jau tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava. Ne jau vienmēr tām jābūt ekskluzīvām augstceltnēm, bieži vien tas var būt arī ārēji necils ražošanas angārs, jaudīga un  visaptveroša apakšzemes komunikāciju sistēma, komfortabla privātmāja, arī ilgākā laikā realizēts un apkārtējo iedzīvotāju ļoti gaidīts maģistrālas ielas rekonstrukcijas projekts...

Vakar Valmieras pilsētas pašvaldība un sociālās jomas nevalstiskās organizācijas parakstīja sadarbības memorandu.

Daudz vērtīga aizvadītajos divpadsmit mēnešos Latvijā tika paveikts, uzcelts, iedarbināts, nesot bagātīgus augļus un nodrošinot spēcīgu atspērienu vēl ražīgākai nākotnei. Gribētos teikt, ka gads ir izcils — ja tikai nebūtu nolādētās, bet diemžēl neizbēgamās valdības krīzes. Tā visā spožumā izrāda varas partiju šaurpierību, paš-tīksmināšanos un gluži fizioloģisku nespēju godīgi runāt ar tautu. Mums nākas dzīvot ar atziņu: paldies Dievam, Latvija spēj attīstīties, spītējot savu politiķu bezdarbībai un pat pretdarbībai.

Cilvēki laiku rēķina dienās, mēnešos, gados, spriežot, ka laiks ātri paskrien, dzīve paiet. Dažam tā gan piespēlē iespēju novērtēt sekundes un minūtes nozīmi un tajā brīdī, kad dzīvību vēl iespējams glābt.

Bet kopumā jau uz labu. Tā Latvijas valsts attīstību viņnedēļ komentēja jaunais Eiropas investīciju bankas Luksemburgā vecākais padomnieks Centrālāzijas valstu lietās Andris Vilks, nu jau aizejošās Laimdotas Straujumas valdības finanšu ministra priekštecis. Manuprāt, viens no visu laiku godīgākajiem un atklātākajiem Latvijas politiķiem, kurš par ciešanu gadiem valsts galvenā grāmatveža amatā tagad tiks pie normāla piķa (par minimālu atbildību) savas ģimenes tēriņiem...

Nesen runāju ar kādu cilvēku, kuram ekonomikas, finanšu un banku politikas jautājumi nebija sveši. Viņš teica: vajag iedzīvotājiem daudzas lietas izskaidrot godīgi, piemēram, kāpēc skolotājiem nepaaugstina algas. Viņaprāt, godīgā atbilde: ministrijas nespēj saskatīt, kur gūt miljonus, lai algas pieliktu, lai līdzekļi  kristu atpakaļ budžetā. Neviens negribētu kasīties ne ar izglītības, ne veselības nozares darbiniekiem, bet neizdodas atrast šo  robu.