PAULS IKLĀVS iepazīstoties pavēsta: esot rīdzinieks parastais, pabeidzis Āgenskalna valsts ģimnāziju, savu pirmo profesionālo izglītību ieguvis pavārskolā, par ko saka: «Kad sēdi mājās un cep kartupeļus, tev patīk, bet, kad prakses vietā dienām klapē karbonādes, vienā brīdī saproti, ka vari tērēt savu laiku produktīvāk, nekā tikai klapēt karbonādes. Domāju, dzīvē vienmēr viss sakārtojas, kā tam jābūt, un manā gadījumā teātris ir tieši tas, kas man bija vajadzīgs.»
LĪGAI BUJANEI kupla ģimenīte — vīrs, meitiņa un viņas bruņurupucīte, divi kaķi un divi suņi. Jā, un Līgas darba vietā — Valmieras bibliotēkas bērnu apkalpošanas nodaļā — pie viņas bieži ierodas kāda četrkājaina kolēģe — lielā, mierīgā, labsirdīgā ņufu kucīte Zum Zum, kura bibliotēkas mazajiem apmeklētājiem ir labs palīgs lasītprasmes veicināšanai. Un nav noslēpums, ka tieši Zume tagad ir tā, kuras dēļ bērni uz bibliotēku nāk ar prieku.
Šodienas Vīru lietu viesis ir ļoti interesanta personība. Ne tikai spuraino dredu un ģērbšanās stiliņa pēc. Savos tikai 36 gados viņam ir kabatā gan vēsturnieka, gan arhitekta diplomi, arī labas juridiskās zināšanas, tomēr valmierietis JĀNIS NABOKINS tā īsti nav iekšā nevienā no šīm profesijām. Jo tagad jau vairākus gadus dara to, kas viņam dzīvē vislabāk patīk un sanāk — būvē trases mazajiem elektriskās piedziņas automodeļiem un arī pats piedalās šajās sacensībās gan Latvijā, gan ārzemēs. Kā pats smej — esot pārvērtis savu hobiju par dzīvesveidu. Triju gadu laikā Jānis uzbūvējis jau 15 trases, pērn no tām 8. Starptautiskajā trases automodelisma sportistu reitingā Jānis ir ceturtais. Pasaulē! Viņa kontā arī 2014. gada oktobrī Limbažos izcīnītā uzvara pasaules čempionātā trases automodelismā. Tikāmies vēl vecajā gadā, kad Jānis sarunai izbrīvēja laiciņu pirms Baltijas kausa izcīņas noslēdzošā posma braucieniem tepat Valmierā Vindas trasē, kura atbilst pasaules līmenim. Šoreiz intervijas vietā lai ir Jāņa monologi par būtiskām lietām viņa sporta veidā.
Otrdien, 9. janvārī, dzejniekam Valdim Rūjam, rūjienietim Rīgā, bija 90 gadu jubileja.
Pērnvasar jau rakstījām par Valmieras futbola aprindās labi pazīstamā INGUS ĶIRŠA uzsākto futbola projektu zem ausij tīkamās izkārtnes — FC Gauja. Pagājis vairāk nekā pusgads, drīz organizācijai gada jubileja. Par to, kā sokas ar jaunajiem futbolistiem, iztaujāju pašu vaininieku.
Ja nedēļas laikā divu komandu divās spēlēs viens un tas pats spēlētājs — jēkabpiliešu leģionārs no Lietuvas basketbola otrās līgas Dominiks Domarks — valmieriešu gandrīz uzvarētās maču galotnēs tomēr pamanās ar savu pārliecinošo spēli nozagt mūsējiem gandarījumu par panākumu un arī ļoti vērtīgus punktus turnīra tabulā, tad jāsāk domāt par kādu trešo spēku...
Pagājušajā nedēļā Latvijas U-18 izlase, kurā viens no treneriem bija Valmiera Glass/Vidzemes Augstskolas komandas galvenais treneris Roberts Zeile un kurā bez viņa audzēkņa Valtera Vēvera spēlēja vēl divi šobrīd komandu Valmiera/ORDO pārstāvošie jaunie basketbolisti Dāvids Vīksne un Anrijs Miška, Tallinā starptautiskajā Baltijas kausa 2018 izcīņā pēc kārtas uzvarēja Somijas ar 76:69, Zviedrijas ar 88:73 un Igaunijas ar 90:65 vienaudžu izlases un pārliecinoši izcīnīja uzvaru turnīrā. Jāpiebilst, ka pēdējā spēlē pret laukuma saimniekiem izlases galvenā trenera Artūra Visocka-Rubeņa prombūtnes laikā mūsu valstsvienību vadīja tieši Roberts Zeile.
Žurnālistiem nereti tiek pārmesta pārāk izteikta tiekšanās pēc skandāliem un sensācijām, sekojot principam laba ziņa ir slikta ziņa, tāpēc šoreiz, lai netraumētu lasītāju nervu sistēmu, nerakstīšu par čekas maisiem, oligarhu lietas izmeklēšanu, deputāta Kaimiņa ķildu ar deputātu Kalnozolu, bet pievērsīšos tikai labajām ziņām.
Modes un stila žurnāls Pastaiga tradicionāli gadu iesāk ar Latvijas jauno talantu Zelta desmitnieku. Šogad tajā ierakstīts arī Valmieras teātra scenogrāfs un režisors Reinis Suhanovs, kas izraudzīts arī par žurnāla janvāra numura cilvēku.
Kopš gandrīz katram no mums kabatā mobilais telefons, īsti nav vairs aktuāls dziesmas Pilsētā, kurā piedzimst vējš pantiņš par telefonistiem, kuri stabos sēž... Toties joprojām tas attiecas uz elektriķiem gaisa elektropārvades līnijās — tur jākāpj gan vecos stabos, kas daudzviet ceļmalās un citviet elektrības vadu trasēs savu mūžu gandrīz vai nokalpojuši, gan arī pavisam jaunos, kuri tikko zemē ieurbti, iestādīti, lai stabu galos izveidotu gaisa pārvades līnijas starpsavienojumus. Un ne jau sēdēt vīri stabos kāpj un ar pacēlājiem tiek gaisā celti, bet gan strādāt!