Cienītie lasītāji! Vai jūs zināt apdzīvotu vietu Igaunijā, kas saucas «Lehmja»? Es līdz šim nezināju. Bet nāksies šo vietvārdu iegaumēt, jo tur tagad top viens no pazīstamākajiem latviešu vēderpriekiem (un varbūt mums dziļi sirdī pat kaut kas vairāk) – no bērnības pazīstamās Laimas šokolādes tāfelītes Rigonda, Lukss un vēl citas. Protams, to vidū ir arī valsts karoga krāsām un tautisko rotu attēliem greznotā jubilejas tumšā šokolāde Latvija.
Mana dzīve Valmierā tā iegriezusies, ka pastaigas kopā ar mūsu ģimenes četrkājaino mīluli Karātavu kalniņa skvērā ir neatņemama dienas sastāvdaļa, vismaz rīta cēlienā obligāti. Šī nu ir tā vieta, kur regulāri iespējams visā krāšņumā aplūkot un reizumis pat pašam līdzi darboties mūsu sabiedrības (sa)dzīves ainiņās. Katram gadalaikam ir savs košums cilvēciskajās izdarībās. Nu, ziemā varbūt tā knapāk – tomēr ārā sals un arī visi iespējamie aizsegi bez lapām, taču gada siltākajos periodos te viskrāšņākā mūsu dzīves palete miniatūrā kā uz delnas! Vai katru dienu.
KRISTĪNE SAULĪTE ir kurzemniece no Lestenes, bet nu jau 28 gadus dzīvo Austrālijā. Viņa ir pirmā no padomju laikos Latvijā dzimušajiem latviešiem, kam uzticēts vadīt Pasaules Brīvo latviešu apvienību (PBLA), valdes priekšsēdētāja pienākumus viņa pārņēmusi no Jāņa Kukaiņa. Kristīne Saulīte pabijusi daudzās valstīs, taču, atbraukusi Latvijā, viņa bieži iegriežas Valmierā, kur pirmoreiz bija 2016. gada maijā Vidzemes uzņēmēju dienās. Arī pirms pāris nedēļām piektdienā, 12. oktobrī, Kristīne Saulīte bija mūsu pilsētā, kopā ar premjeru Māri Kučinski esot klāt kārtējā uzņēmēju apvienības Ozols sanāksmē, bet dienu vēlāk runāja ar Liesmu.
Abu kaimiņvalstu Latvijas un Igaunijas augstākie kalni Gaiziņš (311,94 metri virs jūras līmeņa) un Munameģis (317,4 metri) ir savās valstīs ar šobrīd visai atšķirīgām funkcijām. Igauņi no sava kalna, kas starp nopietniem pasaules kalniem tāds pauguriņš vien ir, patiešām uztaisījuši Igaunijas reprezentācijas vietu, taču Latvija... Kas te šobrīd ir, pats pārliecinājos šovasar, kad ar kādu padsmit gadu intervālu laikā atgriezos Gaiziņa virsotnē.
Viņi satikās... Nē, martā tas nebija, tas bija nupat oktobrī. Uz papīra uzlikt tik emocionālu un vizuāli aizraujošu stāstījumu, kā dzīvajā to prot Ēveles pagasta bibliotekāre un iecienīta stāstniece AELITA PUNKSTIŅA, nav viegls darbs. Tomēr mēģināšu.
2018. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 miljons un 934 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir par 15,7 tūkstošiem mazāk nekā pirms gada un par 34,5 tūkstošiem mazāk nekā pirms diviem gadiem. Katru gadu no Latvijas kartes zaudējam veselu pilsētu, pēc iedzīvotāju skaita lieluma apmēram kā Cēsis. Šai demogrāfiskajai lejupslīdei joprojām būtisku pienesumu dod emigrācija – pērn valsti pameta 17,7 tūkstoši, bet pēdējās dekādes laikā 238,2 tūkstoši iedzīvotāju. Ar aizbraukušo atgriešanos aizvien sokas gaužām vāji, lai neteiktu – katastrofāli. Būtībā nav arī tādu zāļu, kas šo problēmu spētu atrisināt, – tādas nav arī kaimiņiem lietuviešiem, kuriem pērn no valsts emigrēja 54 tūkstoši iedzīvotāju.
Līdz novembrim Valmieras pilsētas Dzimtsarakstu nodaļā reģistrētas 200 laulības. Visvairāk darba bijis vasaras mēnešos, tad kāzas svin biežāk. Tad precēties uz mājām brauc arī tie latvieši, kas dienas vada Lielbritānijā, Norvēģijā, Nīderlandē.
2016. gadā veiktajā pētījumā «Atgriešanās Latvijā: remigrantu aptaujas rezultāti» 21,2% respondentu norādīja, ka atgriešanās iemesls ir tas, ka viņi vēlas, lai bērns dzīvotu/mācītos Latvijā. To arī telefona sarunā apliecināja remigrācijas koordinatore Vidzemē Ija Groza, uzsverot, ka daļa vecāku atceras savu mācību laiku un vēlas, lai bērns mācītos Latvijas izglītības sistēmā, nevis, teiksim, Anglijā vai Īrijā. Salīdzinot valstu izglītības standartus, vecāki, vēloties bērniem ielikt kārtīgus pamatus, izvēlas dzimteni, kur mācībām pieiet pamatīgāk un nopietnāk.
Jau vairākus gadus Latvijā tiek rīkotas kopīgas vasaras nometnes latviešu diasporas bērniem un viņu vienaudžiem Latvijā. To mērķis – saglabāt tālumā esošajiem saikni ar Latviju, ar latviešu tradīcijām un valodu. Šovasar Latvijā bija 11 šādas nometnes, viena no tām – Matīšu pamatskolā. To organizēja biedrība Pāvulēni no Ēveles pagasta Burtnieku novadā, un šis ir jau trešais ēveliešu piegājiens nometņu organizēšanā. Par pieredzi stāsta biedrības Pāvulēni vadītāja INESE KARNĀTE.
Pirms septiņiem gadiem «Liesma» pirmo reizi tikās ar ARTŪRU RAKECKI, kurš pēc Rūjienas vidusskolas absolvēšanas bija iestājies Latvijas Lauksaimniecības universitātē, lai neklātienē studētu par mežu inženieri. Kad pietrūcis naudas mācībām, viņš devies peļņā uz Īriju. Domājis tikai uz gadu, bet tas ieildzis piecus gadus. Kopš 2011. gada Artūrs atkal ir dzimtajā pusē. Viņam par atgriešanos un palikšanu ir savs stāsts, kas nebūtu pozitīvs, ja ne apstākļu sakritība, ja ne labi cilvēki blakus. Ir vērts Artūra stāstā ieklausīties.