Svinot novadu Grāmatu svētkus, notika tematiska saruna par to, kā laukos sadzīvo ražošana un kultūras mantojums — enkuri, kas latvieti notur savā zemē.

«Tikmēr riņķoju pa Latviju, kamēr atgriezos Rīgā, pats tagad smejos — kas no Rīgas nācis, tam tur arī jāpaliek. Grūti jau ir, ka upe vairs nav blakus, ka nevar noskriet 100 metrus un ielēkt ūdenī, taču kultūras un radošā dzīve tagad daudz brīvāka,» atzīstas izstādes Sazaroto taku dārzs atklāšanā sastaptais mākslinieks JĀNIS JANSONS. «Tā kā man tā muiža bija baigi liela, nevarēju justies īsti brīvs, visu laiku bija kaut kas jādara; nauda arī nemaz tā nenāk, nevienam jau māksla nav vajadzīga. Bērni uz laukiem nenāca, būtu kāds no mazbērniem pieteicies — tad ok, bet tā visu nopelnīto ieguldīt tāpēc vien, ka īpašums, nebija lielas jēgas. Tagad esmu brīvs — aizslēdzu durvis un prom. Rudenī biju Ālandos, noķēru sava mūža lielāko zivi — 8 kg līdaku. Nofotografējos un palaidu atpakaļ — lielās jau nav garšīgas, ēdamās ir tās līdz 3 kg.»

Tuvojoties mācību gada noslēgumam, 25. maijā Vaidavas kultūras un amatniecības centra lielajā zālē izskanēja Pērnavas Mūzikas skolas skolotājas Renatas Marksalu un Valmieras Mūzikas skolas skolotājas Ritmas Pētersones-Cepītes audzēkņu koncerts.

«Es zinu, kā Valmiera sākās un turpinājās, līdz mēs satikāmies te un tagad. Tieši tāpēc šodien kopā uzbursim pāris pagātnes ainas, lai labāk izprastu vēl nezināmo Valmierā,» — ar šādiem Mārtiņa Meiera teiktajiem vārdiem sestdienas pēcpusdienā iesākās koncerts-uzvedums Nezināmā Valmiera.

Šodien Rūcamlapa iebrauc jūnijā! Tāpēc arī vasarai atbilstoša draiska saruna ar ne tikai Valmierā labi pazīstamu dāmu — šoferīti. Neesmu gan pie viņas korī dziedājis, tomēr pazīstamies jau labi sen un ik pa laiciņam, uz ielas staigājamās daļas saskrējušies kājāmgājēju statusā, pārmetam kādu vārdu par vietējo vai lielo politiku. Bet šoreiz IRĒNA ZELČA — tikai par auto!

Svinīgā pasākumā tika sveikti Beverīnas novada izglītības iestāžu olimpiāžu laureāti un darbinieki — godināja 15 skolēnus, 11 pedagogus un 14 skolu darbiniekus no Brenguļu sākumskolas, Trikātas pamatskolas, Jāņa Endzelīna Kauguru pamatskolas un pirmsskolas izglītības iestādes «Pasaciņa».

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs decembrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklās izstādi «TEV IR PIENĀKUŠAS 1243 ZIŅAS. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze», kas vēstīs par neseno pagātni, kad sevis paša un citu meklējumi notika analogā, nevis digitālā vidē.

«To, ka būšu skolotāja, zināju jau piecu gadu vecumā. Jau tolaik biju mūsdienīgs bērns, jo patiesībā jau pirmsskolas vecumā cilvēciņam jāapzinās, ko viņš dzīvē vēlas sasniegt. Tā kā piecos gados biju iemācījusies lasīt un daudzko saprast, mācīju par mani vecākus kaimiņu bērnus, un visi mani nezin kāpēc klausīja,» stāsta Ineta Amoliņa.

Man ir iebildumi pret cūkām. Precīzāk — pret brīdinājuma zīmēm ceļmalās, mežmalās, uz kurām uzzīmēta cūkas galva (pārsvītrota) un teksts: «Neesi cūka, nemet atkritumus.»

Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļa konkursā skolēniem “Kādas relikvijas stāsts” saņēmusi 47 interesantus stāstiņus par ģimenē glabātiem priekšmetiem, lietām ar simbolisku vai gluži praktisku nozīmi.