Droši vien mums visiem ir kāda pieredze vai vismaz nojausma, kā tas ir – kaut ko darīt neklātienē. Kā tas ir – mācīties, darīt, dzīvot, veidot attiecības, ceļot, satikties,  neesot klāt?

Skolas dzīve nav iedomājama bez svētku pasākumiem, ballēm, konkursiem, viktorīnām, lai  mācībās ielītu arī kāda cita krāsa un mūsu ikdiena būtu interesantāka. Par to rūpējas pašpārvalde – aktīvākie un patriotiskākie skolēni. Un, lai gan katru gadu pašpārvaldes pamatsastāvs mainās, vienmēr ir skolēni ar radošām idejām, kuri grib būt visur klāt un mainīt skolas dzīvi, pilnveidoties, mācīties strādāt komandā, iegūt jaunus draugus.

Valmieras cietuma skolai, kaut patlaban juridiski tās ir tikai Vakara (maiņu) vidusskolas klases, šis ir 15. mācību gads. Mūsu vēsture sākās 2001. gadā, kad pēc Valmieras cietuma administrācijas, rajona padomes un skolu valdes iniciatīvas tika uzsākts eksperiments ar mērķi konstatēt, vai no notiesāto ieslodzīto puses būs atsaucība un interese, vai viņiem piemitīs  gribas spēks panākt kādreiz iekavēto – iegūt vismaz pamatizglītību. Šā eksperimenta rezultātā  no 2002. gada 1. septembra cietumā sāka darboties Valmieras vakara (maiņu) vidusskolas struktūrvienība pamatizglītības posmā.

Vai tas vispār ir iespējams – ieraudzīt labo katrā pusaudzī? Arī tad, ja šķiet – nē, no šī nekas prātīgs neiznāks,  nav pat vērts censties?

Pašlaik es kalpoju par mācītāju Valkas novadā, Kārķu un Ērģemes draudzēs. Taču līdz tam ir noiets garš ceļa gabals. Varētu teikt, ka tas ir bijis sagatavošanās ceļš manai kalpošanai. Esmu dzimis un audzis Cēsu pusē. Jaunība pagājusi ļoti dēkaini. Esmu piedzīvojis gan prieka dienas, gan tumšos brīžus. Jaunībā ne visai patika mācīties, vidusskolā nomācījos divus gadus un izstājos. Tad divus gadus dienēju armijā. 1986. gadā es satiku Mārīti, mēs apprecējāmies, un es pārcēlos uz dzīvi Kārķos. Iesākumā mums bija zemnieku saimniecība, vēlāk mēs izveidojām savu individuālo uzņēmumu.

Akciju sabiedrības «Valmieras stikla šķiedra» vecākais elektronikas inženieris JURIS NABOKINS vakarskolā pavadījis tikai vienu mācību gadu, taču siltas atmiņas par to palikušas.

Mūžam mainīgā – tā droši var teikt par mūsu Valmieras vakarskolu. Skola kopš tās izveidošanas vairākkārt mainījusi savu atrašanās vietu, mainījušies nosaukumi – no «Valmieras strādnieku un zemnieku vidusskolas» līdz 2. vidusskolas struktūrvienībai – Valmieras vakara (maiņu)  vidusskolai. Tomēr visu laiku tā nav pazaudējusi savu īpašo vietu – bija un ir mācību iestāde dažāda vecuma skolēniem, kuri visdažādāko iemeslu dēļ nemācās parastajās vispārizglītojošajās skolās.

Pagājušajā reizē iepazināmies ar Maršnera mājas un paša Ludviga jeb Karla Roberta Lui Maršnera personību. Šoreiz aplūkosim pārējos Maršneram piederošos īpašumus un ieskatīsimies to vēsturē.

Projekta «By Learning You Will Teach, by Teaching You Will Learn» ietvaros kopā ar mani Portugāli apmeklēja arī 10.c  klases skolniece Lelde Anna Zandmane, skolotājas Oksana Karaļčuka un Daiga Ramata.

Es devos projekta braucienā uz Turciju. Projekts «By Learning You Will Teach, by Teaching You Will Learn» ir finansēts no  Eiropas Savienības programmas «Erasmus+» līdzekļiem un domāts, lai satiktos un kopā strādātu septiņu  Eiropas valstu skolēni un skolotāji, kopīgi izstrādājot dažādus materiālus  skolu pašpārvalžu darba uzlabošanai. Latviju pārstāvējām mēs – Valmieras vakara (maiņu) vidusskolas divi skolēni un divas skolotājas.